Par uzturu un to, ko liekam uz sava galda, varam runāt no diviem skatpunktiem. Pirmais – kā no grāmatas ideālā versijā: x grami liesas gaļas, x grami dārzeņu, x grami olbaltumvielu u.c. Otrais – respektēt to, kādi ir mūsu sabiedrības ēšanas ieradumi tomēr, aktīvi vairojot veselīgas pārtikas īpatsvaru, veikt iespējami lielus uzlabojumus reālajā šī brīža "vidējā ēdāja" ēdienkartē. Un reālajā ēdienkartē nereti iekļauti arī gan peltie, gan slavētie gaļas pusfabrikāti – cīsiņi.
Cīsiņi ir ļoti populārs pārtikas produkts Latvijā, ko labprāt ēd gan bērni, gan pieaugušie. Iemesls tam ir saprotams – cīsiņi ir garšīgi, ātri pagatavojami un salīdzinoši lēti. Tomēr uztura speciālisti vienmēr saausās, kad runa ir par cīsiņiem, jo Latvijas veikalu plauktos blakus var dzīvoties gan tādi cīsiņi, kuru sastāvs liek atviegloti nopūsties, gan tādi, kas rada vēlmi šausmās saķert galvu. Tomēr, tā kā cīsiņus esam ēduši un ēdīsim arī turpmāk, uztura speciāliste Ksenija Andrijanova sadarbībā ar "Lidl Latvija" palīdz ieskatīties, kas mūsu ikdienas cīsiņam ir "vēderā", kā izprast etiķetē norādīto informāciju un kā izvēlēties labākos cīsiņus no veikalu sortimenta.
Kas ir cīsiņš?
Vienkārši sakot, cīsiņš ir lielās desas mazais bērniņš. Ideja un izpildījums abiem produktiem ir vienādi, tikai cīsiņus vēl papildus termiski apstrādājam, pirms tos ēdam kā siltu maltīti. Tradicionāli cīsiņus un sardeles pilda dzīvnieku izcelsmes apvalkos, taču sastopami arī poliamīda sintētiskie apvalki, kurus ēst jau nu galīgi nedrīkst. Apvalka mērķis ir vienkāršs – piedot cīsiņam gareno formu, nodrošināt tā vieglu uzglabāšanu un pasargāt no nevēlamo vielu ietekmes.
Starp citu, cīsiņš nebūt nav modernās pasaules pārtikas tehnologu izgudrojums, kā daudzi varbūt domā. Pirmā informācija par cīsiņiem atrodama jau 15. gadsimta rakstu avotos Vācijā. Tie pieminēti kā pilsētu tirdziņos lēti nopērkami produkti. Arī mūsdienās miljoniem vāciešu katru dienu ar prieku patērē dažāda veida cīsiņus, desiņas un sardelītes.
Kam pievērst uzmanību, izvēloties cīsiņus?
Gaļas daudzums un tās kvalitāte
Vienmēr apskati, kāda gaļa, cik daudz un kādas kvalitātes ir cīsiņa sastāvā! Iesaku meklēt tādu produktu, kur gaļas saturs ir vismaz 70 procenti. Jo vairāk, jo labāk! Cīsiņu sastāvā var atrast arī augu izcelsmes olbaltumvielas zirņus un soju, kartupeļu cieti, mannas putraimus un kviešu šķiedrvielas, cūku un broilera ādas. Tās nav kaitīgas, bet par labu kvalitāti neliecina. Iesaku izvairīties arī no cīsiņiem, kuru sastāvā ir mehāniski atdalīta cāļa gaļa. Kad no vistas atdala fileju, stilbiņus un citas vērtīgās putna gaļas daļas, uz kauliem paliek dažādi gaļas krikumi. Tos tad mehāniski atdala un ja gribam būt pavisam precīzi, sauc par gaļpaliekām. Tā arī ir gaļa, bet nav gluži tā labākā izvēle.
Sāls daudzums
Cīsiņos ir daudz sāls. Pircējiem tas parasti ir pārsteigums, jo cīsiņi taču negaršo pārāk sāļi un sāli tajos mēs neredzam kā, piemēram, sālītos riekstiņos! Āķis ir tajā, ka cīsiņos ir tā saucamā slēptā sāls – ar aci neredzama un ar mēli nejūtama. Uztura speciālisti dienā iesaka uzņemt ne vairāk par 5 gramiem sāls, kas ir viena tējkarote. Simts gramos cīsiņu var būt līdz pat 2 gramiem sāls, kas nozīmē, ka vienā ēdienreizē varam uzņemt gandrīz pusi no dienas sāls normas. Tāpēc ieteicams meklēt tādus cīsiņus, kuros sāls daudzums ir zem 2 gramiem.
Tauku daudzums
Ar taukiem ir līdzīgi kā ar sāli – tie ir ieslēpti gatavajā produktā. Taču ne visi cīsiņi ir ar lielu tauku daudzumu. Visvairāk tauku ir cūkgaļas cīsiņos, bet vismazāk – vistas un tītara cīsiņos. Putnu gaļas cīsiņi vienmēr būs labākā izvēle tiem, kas pievērš uzmanību tauku saturam produktā.
Nitrītsāls – plusi un mīnusi
Cīsiņu laime un nelaime – nitrītsāls – ir konservants ar kodu E250. Tas spēlē lielu lomu cīsiņu vēsturē un ir saistīts ar cīņu pret botulismu. Botulisms ir nāvējoša saslimšana, ko izraisa pasaulē spēcīgākais bioloģiskais toksīns baktērija Clostridium botulinum. Ironiski, ka tās nosaukums cēlies no latīņu vārda botulus, kas tulkojumā nozīmē cīsiņš. Pagātnē cilvēki nemācēja droši uzglabāt desu produkciju un tajā bieži savairojās bīstamās baktērijas.
Nitrītsāls kā izcils konservants iznīcina šīs kaitīgās baktērijas un palīdz problēmu novērst. Šī viela cīsiņiem arī piešķir to garšu un krāsu. Iedomāsimies, kāda izskatās mājās vārīta gaļa! Tā parasti ir brūni pelēkā krāsā, jo mioglobīns, kas atbild par gaļas krāsu, karsējot sadalās, un sarkanīgais gaļas tonis pazūd. Taču pircējs grib nevis pelēku, bet patīkami rozā cīsiņu! Pievienojot nitrītsāli, šo krāsu izdodas saglabāt. Procesā rodas arī patīkama, desaina garša, kas nebūtu iespējama bez šī sāls klātbūtnes.
Mūsdienās, pateicoties iepakojumam un termiskajai apstrādei, var ražot cīsiņus arī bez nitrītsāls. Tad gan cīsiņiem nebūs raksturīgā rozīguma un garšas. Izvēle ir pircēja ziņā.
Garšas pastiprinātāji
Pretēji mītiem par garšas pastiprinātāja nātrija glutamāta jeb E621 kaitīgumu es teiktu, ka tādos daudzumos, kā to pievieno cīsiņiem, šis garšas pastiprinātājs nav kaitīgs. Taču te derētu uzdot citu jautājumu – ko garšas pastiprinātājs vispār dara cīsiņā? Vai tiešām dabiska garša ir tik slikta un neizteiksmīga? Vai ražotājs ir piehalturējis, izvēloties nekvalitatīvas izejvielas? Tāpēc es iesaku dot priekšroku produktiem bez garšas pastiprinātāja.
Cik daudz cīsiņu drīkst ēst?
Mūsdienu uztura vadlīnijas iesaka samazināt cūkas un liellopa gaļas un pusfabrikātu daudzumu ēdienkartē, lai mazinātu risku saslimt ar zarnu vēzi. Tāpēc priekšroka būtu dodama putnu gaļai – vistai un tītaram. Vienā ēdienreizē nevajadzētu apēst vairāk par 70 gramiem gaļas, desas vai cīsiņu. Tas pats attiecināms arī uz šķiņķi un bekonu. 70 grami ir diezgan daudz – pilnīgi pietiks, lai paēstu. Atceramies, ka ikvienu maltīti ieteicams papildināt ar lielu un dāsnu svaigu dārzeņu salātu porciju.
Par cīsiņiem jūs tagad zināt – iekļaujiet tos savā ēdienkartē, bet pirms pirkšanas noteikti izpētiet sastāvu!
