Mana kolēģe Kristīne ābolus sauc par otrajiem Latvijas kartupeļiem – tikai tādiem, kas aug kokos. Precīzi! Cik var malt to stāstiņu par ābolu paradīzes dārzā!
Nē, nu varbūt tie, ko visu ziemu pārdod veiklos – tie, pārāk jau nu skaistie un pilnīgi vienādie, ar cieto un vaskoto mizu, arī nāk no kaut kādas ārzemju paradīzes. Bet pamēģini tādā iekosties, tas vēl nieks. Pamēģini no tāda zapti savārīt! Nebūs! Nebūs ne garšas, ne smaržas, tāpēc paldies, nevajag mums nekādus paradīzes ābolus, mums, lūdzu, tos, no Latvijas dārziem. Vasaras un rudens šķirnes zaptei būs tās īstās. Un tieši ābolu zaptes mūs izvedīs cauri ziemai, un, galu galā, nav tāda rūgtuma, ko nevarētu saldināt ābolu zapte, jo tai jau cukuru nežēlo.
Kurš vāra, tas sauc, kā vēlas – es, teiksim, saucu par zapti, bet var jau dēvēt arī par ievārījumu. Manuprāt, nav tā smeķa! Bet tā nu ir gaumes lieta. Tāpat kā dažnedažādie veidi, kā vārīt ābolu zapti.
Ir cilvēki, kuriem sirds sauc savārīt visas iespējamās ābolu zaptes – ar brūklenēm, ar dzērvenēm, apelsīniem, ar pīlādžiem un ko tik vēl ne – bet prāts norauj atpakaļ pie zemes, laika un telpas. Vai, teiksim, nav vēl to pašu brūkleņu vai pīlādžu. Bet tas nu tiešām ir nieks, var taču savārīt burku burkas ar āboliem un pārējo kraut ledusskapja saldētavā – gan ogas, gan plūmes, gan visu, kam vēl jāgaida savs laiks. Un tad jau var kaut ziemas viducī izvilkt no ledusskapja maisiņu ar brūklenēm un savārīt ar jau gatavo ābolu zapti – un ziema sāk smaržot pēc rūgteni brīnišķīgas septembra dienas.
Bet, ja viss jau mājās, burku vēl pietiek un vieta atļauj (abas lietas septembra vidū daudzviet kļūst sāpīgs jautājums, jo burku un plauktu vienmēr ir par maz!), nav lielākas baudas, kā vārīt ābolu-brūkleņu zapti un ļaut, lai savārās kopā mazās, dzīvelīgās odziņas ar dzintarainajām ābolu šķēlītēm. Tā smarža! Un tās gardās putiņas! Un uzreiz skaidrs, kas būs vakariņā tādā dienā, kad vāra ābolu-brūkleņu zapti – pankūkas, protams! Prove tak ir jānoņem!
Par brūklenēm runājot – "Tasty" jau paudis savu nostāju: ābolu-brūkleņu zapte, iespējams, ir mūsu nacionālā zapte. Latviskākā no visām un arī svarīgākā – to vajag visur: sākot no pankūkām un kūkām, beidzot ar medījumiem un asinsdesām.
Taču skaidrs, ka nevajag apstāties tikai pie brūklenēm. Pīlādži, plūmes, aronijas, dzērvenes, avenes, pat tomāti – ko tik nevar savārīt ar āboliem!
Protams, kāda burka jāatstāj tikai ar savārītiem āboliem vien. Man vislabāk patīk tie ātrie vārījumi, kur ābola gabaliņi vēl nav pavisam izšķīduši un pati zapte ir gaiši iedzeltena un medaini salda. Bet var jau vārīt arī ilgāk, līdz zapte iegūst dzintarainu krāsu, var ābolus izlaist caur sietu, lai iegūtu viendabīgu, saldu masu, var ābolus sablendēt un savārīt ar iebiezināto pienu, tur sanāk tāds mazuļu gardums, ka laizās visi, gan mazie, gan lielie!
"Tasty" dalās ar dažām receptēm, kas dzīvi noteikti padarīs saldāku!