Ēšanas gaume ar gadiem mainās, raksta portāls "Bon Appetit". Mēs visi veicam ceļojumu no saldās bērnības uz pieaugušā cilvēka dzīves garšu pikantērijām, savukārt sirmā vecumā vēlmes un garšas sajūtas atkal mainās.
Saldā bērnība
Ne velti mēdz teikt, ka bērnības atmiņas ir saldas – bērni tiešām izvēlas saldākas lietas un noraidoši izturas pret rūgtiem, skābiem, asiem ēdieniem. Bērniem vienkārši ir ap 30 000 garšas kārpiņu, līdz ar to viņi visas garšas uztver saasināti, dodot priekšroku saldajām garšām. Bērnībā esam īpaši jutīgi arī pret dažādām faktūrām, tāpēc lielākajai daļai bērnu viss pusjukušais un "pļekainais", piemēram, spināti ir tīrās šausmas un mocības.
Pētnieki domā, ka bērni izvēlas saldas garšas tīri instinktīvi – un tas ir ļoti garš evolūcijas ceļš. Ar rūgtu garšu daba bieži signalizē par briesmām un indīgām lietām: indīgi augi bieži ir rūgti, kukaiņi aizsargājoties izšļāc rūgtus vai asus šķidrumus. Tad nu lūk, cilvēce evolūcijas gaitā iemācījusies: gribi izdzīvot, izvairies no rūgtā. Un šis brīdinājums un zināšanas mūsos jau ir tīri ģenētiskas, tāpēc arī bērnībā priekšroku dod saldajām garšām.
Salds ēdiens dod daudz enerģijas, kurš gan nav piedzīvojis, kā sīkie, saldumus saēdušies, kļūst hiperaktīvi. "Bon Appetit" raksta, ka ir vēl kāda teorija: arī dabā visas ēdamās saldās lietas faktiski ir īsceļš uz ātri iegūstamu enerģiju. Pētnieki domā, ka bērnu smadzenēs tīri ģenētiski ielikta zināšana, ka enerģiju vajag, lai izaugtu, un arī tāpēc viņi neapzināti saldo garšu atzīst par labāko.
Kad sākas īstā ballīte
Jo vecāki kļūstam, jo mazāk garšas kārpiņu, spēku pilnbriedā mums to ir vairs tikai kādas 10 000. Turklāt tās notrulinās – nodilst kā tādas kārtīgi nobrauktas ziemas riepas. Garšas kārpiņas mūsu mutēs dzīvo pašas savu dzīvi: dzimst, aug un atmirst, dzīves cikls tām ir divas nedēļas. Bet, jo vecāki kļūstam, jo mazāk to paliek.
Taču garšu ballīte ar to tikai sākas – lai gūtu baudas un piesātinājuma sajūtu, gribas arvien intensīvākas garšas: sāļu, rūgtu, asu. Zilais siers, olīvas, ēdieni ar čili, saldskābas Āzijas garšas – esam gatavi garšu pikantērijām un dažādu struktūru ēdieniem.
Jo vecāki kļūstam, jo mazāk saldums vai rūgtums saistīts ar mūsu garšas kārpiņām – nozīme ir tam, kas notiek mūsu galvā. Saskaroties ar jebkuru ēdienu, cilvēks saņem ļoti daudz dažādu signālu, kas saistīti gan ar fiziskām sajūtām, gan ar neiroķīmiskiem procesiem smadzenēs, gan ar atmiņām. Viss šis pasākumu komplekss zibenīgi izveido sajūtu: šis man garšo – vai negaršo. Jo vecāki kļūstam, jo racionālāk spējam valdīt pār to, kas notiek mūsu galvās. Tādējādi pārvaram pretīgumu pret puķkāpostiem, sākam ēst brokoļus un olu kultenī sākam iemaisīt spinātus. Tiesa, bērnības atmiņas attiecībā uz ēdienu neizbalo, kā tas bieži notiek ar citām atmiņām, tā kā, ir dažas lietas, kas arī pieaugušā vecumā ir un paliek pilnīgs tabu ēdiena pasaulē, piemēram, piena plēve, ķirbju zupa, nu, katram jau savas traumas.
Sirmu vecumu sasnieguši cilvēki reizēm žēlojas, ka nekas vairs īsti negaršo. To diemžēl nodara garšas kārpiņas, tās kļūst pavisam slinkas un to paliek arvien mazāk.
Priecājoties par laiku, kad spējam izbaudīt visas garšas, iedvesmai piedāvājam "Tasty" receptes ēdieniem, kurus bērni, iespējams, nespēj novērtēt, bet mēs, pieaugušie, gan!