Bērnības vasarās avenāji ir lieliska lieta, kur slēpties. Piemājas dārzā tāda slēpšanās ir drošāka, arī avenes salasīt nieks – kas tad tur, ej ar bļodiņu, un gatavās, tvirtās avenes gandrīz pašas lec bļodā.
Izcirtumā vai meža pļaviņā pēkšņi uzieta aveņu vieta gan ir tāda drusciņ spokaina padarīšana. Īpaši dienasvidus saulē, kad apkārt sakarsis mežs, valda pilnīgs klusums, un jāsāk domāt par visādiem vadātājiem un būtnēm ne no šīs galaktikas. Kad salasi spainīti pilnu, tā vien skaties, vai vispār atceries, no kurienes nāci un uz kurieni gāji, un, runājot par iešanu, vēl jāraugās, kur ej, lai kādai čūskai neuzkāp. Meža aveņu lasīšana vienmēr ir piedzīvojums ar skaļi pukstošu sirdi, toties gandarījums... bezgalīgs!
Dārzā vai mežā lasītas – tas pat nav tik svarīgi, galvenais, lai avenes būtu. Lai nu bez kuras zaptes var iztikt, bez aveņu zaptes rudeni un ziemu tomēr būtu ļoti grūti pārdzīvot. Pati vārīšana vien ir saldumsalds piedzīvojums. Tā smarža... (Lapsenes, tiš!)
Kad tu, cilvēks, esi aizmaldījies kā ezītis miglā, krūze karstas tējas ar aveņu zapti sasilda kā nekas cits šajā pasaulē. Tāpēc vien vajag vārīt avenes ziemai un likt tās burciņās. Lai tad, ja viss ir slikti, vismaz kūpoša tējas krūze ar aveņu zapti būtu tur, kur jābūt: rokas stiepiena attālumā virtuvē uz galda. Nerunājot nemaz par gadījumiem, kad pārņēmuši visādi rudens vīrusi un citas mazas un lielas draņķības – nekas cits tā neizsviedrē kā aveņu tēja, un tā galu galā ir viens no mūsu senākajiem un garšīgākajiem atveseļošanās paņēmieniem.
Bet nu nenovirzīsimies no galvenā – ne jau par slimošanu domājot, cilvēks vāra aveņu zaptes! Par garšīgumu ir stāsts! Tas ne ar ko nesalīdzināmais saldums, tās sēkliņas, kas zapti padara īpaši gardu un izcilu – aveņu zapte ir laime! Pankūkas ar aveņu zapti – tā ir klasiku klasika, un gardākas zaptes pankūkām nav, sakiet, ko gribat! Ķirši, jāņogas, zemenes, pat lācenes – tas viss nāk pēc tam! Bet pankūku zapšu zapte ir aveņu zapte, tas tak katram skaidrs!
Vispār jau arī pienā ar olu samērcēta baltmaizīte, kas sviestā apcepta uz pannas, ir labākais pamats aveņu zaptei. Šis gardumu gardums ir pārbaudīta vērtība, kas vienmēr izdara savu triku: zapte agri vai vēlu mazliet notek no maizītes, un ēdājs, veikli acis pa labi, pa kreisi pamezdams, izlaiza šķīvi un aplaiza pirkstus. (Un pēc tam izskatās kā pati nevainība!) Kā bērnībā! Jā, bērnības labākās iemaņas nezūd, paldies par to!
Runājot par aveņu zaptes pielietojumu, mēs te runājām par vienmēr drošajiem bērnības variantiem, kas nekad nepieviļ. Bet aveņu zapte jau ir spējīga uz daudz vairāk: to var likt starp sviesta cepumu kārtām, to var ziest kruasānos, dažādās smalkmaizītēs, smērēt starp kūkas kārtām; to var iekult krēmos, likt rupjmaizes kārtojumā un citos desertos, to var... Ak, būtu tik pietiekamā daudzumā tās zaptes!
Ne velti aveņu zapte ir pati pieskatītākā, rūpīgāk glabātā – tās vienmēr beigu beigās ir par maz, vāri, cik vārīdams. Tad nu varbūt šogad būs tas gads, kad pietiks prāta salasīt un sapirkt avenes tā pavairāk? Lai pietiek gan pankūkām, gan kūkām, gan desertiem, gan vienkārši tāpat – pa dāsnai karotei pie tējas, kad vien sagribas.
Lai izdodas tikt pie aveņu lēruma un lai laiks, spēks un iedvesma savārīt burku burkas! "Tasty" dalās ar savām aveņu ieburkošanas idejām. Lai saldi!