Kad bērnības jeb vecmāmiņas ēdiens tika pasludināts par vienu no šīgada trendiem ēdienu pasaulē, mēs visi jau bijām piedzīvojuši vienu kovida gadu. Nebija ne jausmas, ka kovids vēl nebūs beidzies, kad pavisam tuvu sāksies kas daudz šausmīgāks. Kāds brīnums, ka pasaule arvien vairāk un vairāk atgriežas pie bērnības ēdieniem. Tie ļauj uz brīdi sajusties siltumā, drošībā, laikā, kad katru dienu spīdēja saule, kad mamma varēja izglābt no visa un kad kopā ar garšīgu ēdienu varēja apēst jebkuras bēdiņas. Bērnības ēdiens – tās ir mājas.
Pat, ja nekā diža mājās nebija, kaut kas vienmēr atradās, no kā mammas un omītes mācēja uzburt īstus gardumus. Nu, un paši jau ar bijām ar funktieri un roķelēm pareizajās vietās!
Stāsti par bērnības ēdieniem silda – it kā mēs visi sēdētu omulīgā lauku ķēķī pie tādas lielas plīts, kurā kuras uguns. Kāds uz plīts karstajiem riņkiem cep desas ripiņas, vēl kāds vaktē pannu ar sacukurotām auzu pārslām, un garda smarža piepilda visu atmiņu telpu, jo mamma noteikti kaut ko garšīgu ielikusi cepties cepeškrāsnī...
Aprunājos ar draugiem par bērnības ēdieniem – hei, izrādās, daudzi esam mielojušies ar līdzīgiem gardumiņiem. Tiesa, ir arī īpašie lauku bērnu gardumi, kas pilsētniekiem ne dabonami, ne saprotami, piemēram, cepts jaunpiens vai silts piens, ko vecmāmiņa ieslauc tieši krūzītē. Vai vecmāmiņas kaltētas ābolu šķēlītes. Vai dārzā tikko nolauzts rabarbera kāts, ko pamērcē cukurtraukā un grauž tik nost, ne muskulim sejā neietrīcoties. Rūdījums!
Taču ir daudz kā kopīga gan pilsētniekiem, gan lauciniekiem – un visai plašā vecumā grupā. Piemēram, pienā izmērcēta un pannā apcepta baltmaizīte garšojusi mums visiem! Kā saka Verners: "Baltmaize. Izmērcē pienā. Apcep uz pannas. Pārber ar cukuru. Miljons."
Rupjmaizes šķēle ar krējumu un cukuru arī ir īsts gardumiņš – izrādās, mazbērniem to iemāca omītes, un ir gana gardi! (Un tad jau kā komēta attraucas darbos aizņemtā mamma no Rīgas un atved kaut kādus pilsētas "čupačupus", kas rupjmaizīti uz brīdi nostumj malā.) Arī baltmaize vai rupjmaize ar zapti (reizēm čiepta no pagraba vai aukstā skapja) vai vienkārši ar bagātīgi uzkaisītu cukuru – gardums, neko vairāk nemaz nevajag!
Nē, nu vispār jau vajag. Šķiet, ka viens no visu bērnu visu laiku mīļākajiem bērnības kārumiem ir gogelmogels – šķiet, ka agrāk par tādām salmonellām neviens pārāk nebēdāja vai varbūt viņas vienkārši nebija attīstījušās par tādām vēderbojātājām kā tagad? Īsts spēka ēdiens! Paceļ rokas visi, kas vēl joprojām sakuļ olas dzeltenumus ar cukuru vakara našķītim! Nu jā, tagad mēs esam lieli un vareni, nu jau arī šļuku ruma vai brendija var piešaut klāt.
Arī pannā ar cukuru sagrauzdētas auzu pārslas, šķiet, ir viens no visu laiku topa ēdieniem. Diez, kā mēs visi varējām būt tik vienprātīgi – arī laikos, kad nebija "tiktoku" un citu sociālo tīklu? Šķiet, ka labākās un garšīgākās idejas vienkārši lidoja gaisā! Tiesa, bija gadi, kad lielākajai daļai nekādu lielu variācijas iespēju nebija, un auzu pārslas vienkārši bija produkts, kas mājās vienmēr bija.
Ak, un nevar jau aizmirst kondensēto pienu! Tagad droši vien grūti iedomāties laikus, kad arī tas bija deficīts, ai, šīs pretīgais, pretīgais vārds. Bet, kad bija, tad atraut vaļā un ēst karotēm vien jau nekāda lielā māksla nebija. Cita lieta – bundžu likt katlā un vārīt pāris stundas (cerot, ka neuzsprāgs!). Tas tik bija gardumiņš, vai ne? Daudzu, daudzu bundžu pildījums tā arī nekad nekļuva par slaveno "Riekstiņu" cepumu pildījumu – jo tika izēsts tāpat vien, ar karoti no bundžas. Tāda pašu vārīta "Gotiņa", tikai daudz garšīgāka!
Un, galu galā, ziniet ko? Ja cilvēks nemāk uzvārīt kondensētā piena bundžu vai viņam bail rīkoties ar pannu, lai sagrauzdētu auzu pārslas, viņš vienmēr var sev pagatavot cukurgailīti! Ja kāds nezina, to dara tā: karotē ieber cukuru un tur to virs gāzes vai sveces liesmas. Cukurgailītis gatavs, karote metama ārā – bet kas to lai zina, kur tādas karotes pazūd!
Ja nu specefekti nepavisam netīkas, bet šausmīgi gribas kaut ko garšīgu, vienmēr var krējumā iemaisīt cukuru, piebērt kakao un leksēt iekšā! Te ir variācijas – dažiem pie sirds labāk gājis rūgušpiens ar cukuru un kanēli. Sirdij nepavēlēsi!
Daži atkal bērnības mazo kārumu laimīti atraduši nevis saldos, bet kreptīgos ēdienos – piemēram, makaroni ar sieru, tāds mierinājums ir atbalsts visā turpmākajā dzīvē. Un tas vienmēr darbojas! Vai makaronu zupa, ko vecmāmiņa prot pārvērst gardās pankūkās. Vēl kādam patīk uzgrauzt plikus "zaļus" makaronus vēl šobaltdien – jo bērnībā tā likās visgardāk! Bērnības ēdiens nomierina – tā un tur jau tie izslavētie komforta ēdieni rodas – bērnībā...
Lūk, kāds atmiņu mutulis – un šīs vēl nebūt nav visas atmiņas un brīnišķīgās receptes, ko uzzināju šopēcpusdien, aprunājoties ar draugiem. Par dažiem gardumiem liekas – kas zina, vai mūsu bērniem un mazbērniem kas tāds vispār garšotu? Bet ziniet ko – labākās lietas ir mūžīgas un nav pat jāmāca! Linda, piemēram, stāsta, ka viņas bērni dievina apceptu baltmaizi ar cukuru, kaut viņa neko tādu nav ierādījusi, jo cukurs nekas labs nav un viņa cenšas ģimeni radināt pie veselīga ēdiena. Bet lūk – bērni paši atklājuši šo vienkāršo, debešķīgo bērnības ēdiena laimes recepti. Tā vien liekas, ka ir kaut kādas zināšanas, ko mēs nododam viens otram mantojumā kaut kādā citā veidā – ne mutvārdos vai ierādot. Reizēm liekas, mēs visi bērnībā kaut kādā mistiskā veidā vienkārši zinām tos labās garšas un labās jušanās īsceļus.
Šodien ir pavisam īpaša diena, kad, domājot par bērnības ēdieniem, jādomā gan par tiem bērniem, kuru dzīves salauza izsūtījums Sibīrijā, gan par Ukrainas bērniem, kuru dzīves salauž karš. Gan tā laika bērniem, gan šī kara laika bērniem mīļākie bērnības ēdieni palika tur – mājās. Kopā ar atmiņām. Šī doma mazliet lauž sirdi. Lai viņiem par godu šis mūsu mazais bērnības garšu atmiņu "salidojums". Diez, ko tādu garšīgu šovakar uz ātru roku vēl sameistarot?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
