Ieziemojam zemenes: no sīrupiem līdz čatnijam, no ruma līdz čili

Atceroties bērnību, zemeņu un aveņu ievārījumi bija tie visgardākie un vismazāk saražotie. Ja brūkleņu, upeņu un ābolu zaptes pagrabā stāvēja līdz pat jaunajiem rabarberiem, tad zemenes izbeidzās pirmās. Iemesls bija ļoti vienkāršs – nedz ome, nedz mamma zemenes nesavārīja milzīgos apjomos, jo tās visātrāk bojājās. Te gan jāpiebilst, ka ievārījums netika savārīts brūns, bet saglabāja savu dabīgo zemeņu toni. Tātad, cukura tur bija krietni mazāk un, ja iegadījās tāds brīnums, ka līdz Jaunajam gadam zemeņu zaptes nebija apēstas, tās pievienojās gadu mijas salūtam un "izšāva".

Tēta mamma, kā jau pienotavas direktore būdama, zemeņu zaptes vārīšanai piegāja ļoti nopietni. Pienotavā ārkārtīgi svarīga bija sterilitāte it visā. Tas pats notika arī virtuvē.

Vecmāmiņa uz zemenēm lika parafīna aplīti un tikai tad aizskrūvēja burku. Tas parafīna aplītis man kā bērnam šķita maģisks – tik smaržīgs un tik negaršīgs . Zemeņu ievārījuma lāses, kas bija sakrājušās uz parafīna, prasīties prasījās nolaizīt. Tās bija gardas un es, saprotams, mēģināju to parafīnu apēst – nerekomendēju!

Tēva mātes zemens bija tumšākas un ar brūnā toņkārtā nekā mammas mamas gatavotās, bet tās bija pieejamas vēl pavasarī. Gardi bija abi ievārījumi, taču ne tik gardi kā tikko no dobes nolasītās ogas, kas apbērtas ar cukuru, saspaidītas ar stampu un noliktas ledusskapī. Tās bija pašas gardākās, un protama lieta, ka brīdī, kad saldētavas varēja nopirkt katrs, mūsmājās lielāko daļu tur aizņēma tieši šādi sagatavotas zemenes.

Saldētava daudzus gadus neko citu neredzēja, kā vien dažādos veidos sasaldētas zemenes. Brīdī, kad sapratu – saldētava nekur neaizmuks un jāizmēģina arī citas ogas sasaldēt, sākās mani eksperimenti ar zemeņu ievārījumiem, jo līdztekus saldētavām parādījās arī ievārījuma cukurs, kurš, lai iegūtu labu rezultātu, bija vajadzīgs krietni mazāk. Tas ļāva eksperimentēt ar dažādu garšu pievienošanu.

Zemenes nudien ir kas vairāk nekā tikai apsarmojušas ogas saldētavā vai klasiskās ievārījuma burkas pagrabā. Līdztekus klasikai vērts izmēģināt kaut ko jaunu, un, ja tas iepatīkas un garšo, tad nākamā sezonā savārīt tā pavairāk!

Viss vintage, kā zināms ir modē, tāpēc aizmirsīsim par cukuru kā balto nāvi, bet domāsim par to kā par labu konservantu un zemeņu draugu. Klasikajai zemeņu zaptei vajadzēs gandrīz diennakti, jo vispirms milzu bļodā nomazgātās un no kauslapām atbrīvotās ogas jaapber ar cukuru un jāļauj tām atpūsties 12 stundas, ļaujot izveidoties sīrupam, ko vēlāk, kopā ar neizšķīdušo cukuru uzvārīt, tad likt peldināties tur zemenes, noputot, pāris stundas atpūtināt, tad atkal uzvārīt un saliet burkās.

Sausas zemenes trauciņos, sagrieztas zemenes, kas pārbērtas ar cukuru, saspaidītas zemenes ar cukuru, sablendētas zemenes. Varianti dažādi, bet mērķis viens – saldētava!
Starp citu, saldētavā, ja vieta atļauj, droši var likt arī savārītos ievārījumus. Tas atmaksājas tādā gadījumā, ja ievārījumiem tiek pievienots mazāk cukra. Saldētava neļaus tiem sabojāties un uzrūgt, un, izņemot tos ārā un atkausējot, iegūsi tādu ievārījumu, kā vakardien vārītu.

Jā, ņemtne ir – burku sterilizēšana, labāko ogu izmeklēšana, sīrupa gatavošana, pasterizēšana, bet katra minūte ir tā vērta, lai iegūtu bērnības garšu, vai ne?

Ja tev mājās ir sulas tvaicēšanas katls, tad pilnīgs bingo! Ja nav, tad būs drusku vairāk jānopūlas, bet būs tā vērts! Brīdī, kad ir iztvaicēta sula, daļu var sapildīt traukos un likt saldētavā ziemai, bet daļu pārvērst sīrupā, ko braši var izmantot jau vasarā, gatavojot atspirdzinošas limonādes vai gaisīgus uzpūteņus.

Brīdī, kad plaukti un saldētava piekrāmēta ar pārbaudītām receptēm, laiks izmēģināt, ko jaunu. Piemēram, pagatavot iereibušas ogas, kas nozīmē to pašu ierasto ievārījumu, bet ar alkohola piešprici. Zemenes labu kombo veido ar viskiju vai rumu.

Latvijas skaistulēm nekas nav iebilstams, ja tās tiek sapārotas ar kādu svešzemnieku, piemēram, kivi, citronu, laimu vai banānu. Pēdejais ievārījumu padarīs maigu un tumīgu kā vasaras vakaru, kad migla lēnām slāj no mežmalas uz pļavu

Zemenes ar čili? O, jā! Lielisks eksperiments! Tieši tikpat lielisks kā zemenes ar piparmētru un laimu! Vai baltā šokolāde ar mētrām. Šādi eksperimenti vislabāk izdodas ar ievārījumu cukuru, jo ogas nav ilgi jāvāra un saglabājas izteiksmīgās, pievienotās garšas. Šāda burciņa būs izcila vēlo brokastu sabiedrotā.

Visa laba meža un dārza oga, ko liek vasaras zaptē, o-o-go! Tā varētu palīgot, vienā katlā maisot avenes ar zemenēm, zemenes ar mellenēm, mellenes ar jāņogām, jāņogas ar zemneēm un tā uz rinķi, līdz vasara iesprostota burkās!

Zemenes var ne tikai saldēt, vārīt, blendēt un spiest sulā, tās var arī plāni, plāni sagriezt, izkaltēt un grauzt kā čipšus un izmantot desertu rotāšanai. Ja peiejama elektriskais augļu un ogu žāvēšanas ierīce, tas procesu atvieglos. Taču tādu pašu efektu var panākt ar kaltēšanu cepeškrāsnī. Zemenes pirms kaltēšanas var apsmērēt ar cukura sīrupu – lielākam efektam.

Zemenēm pa spēkam ir tapt arī par gaļas un sieru piedevu, pārtopot čatnijā. Vārot atliek tikai pievienot vīna etiķi, garšvielas, sīpolu, medu un citus čatnijdraudzīgus produktus. PIrmo reizi vārot zemeņu čatnijju, pievienot saldajām ogām tik neparastus produktus liekas īsts izaicinājums, bet to pieņemt nudien ir vērts!

Lai zemeņu nepietrūkst līdz pat jaunajai sezonai – visos veidos, visās garšās!