Butes, plekstes, lestes... Kā saka latviešu tautas paruna, mīļam bērnam daudz vārdu! Un bušu zveja ir kaut kas līdzīgs baraviku medībām. Rudens klāt, un, vai tur lūst, vai plīst, ir jābrauc sēnēs vai butēs! Ko iesākt ar spaini, kas pills ar butēm, ko kaislīgs makšķernieks atvedis mājā?
Saprotama lieta, ka buti esmu ēdusi. Garšo! Visbiežāk – pirkta ceļmalā vai dabūta ciemkukulī. Nekad neesmu šai vēdeklim līdzīgai zivij pievērsusi īpašu uzmanību. Šoruden viss mainījās. "Butes nāk! Vai "Tasty.lv" ir kāda recepte?", "Vai rakstīsi par butēm?", "Butes sākas!" nedēļas laikā saņemot un dzirdot šādus tekstus aizdomājos, ka laikam palaižu garām kaut ko ļoti būtisku!
Jāņtārpiņu salidojums piekrastē
Tā arī ir! Īpaši, ja esi kurzemnieks! Īpaši, ja esi līvs! Bušu makšķerēšana ir pielīdzināma baraviku svētceļojumiem uz Kurzemes mežiem. Man zināms ne viens vien cilvēks, kurš triecas pāri visai Latvijai uz Kurzemes pusi, jo tur aug baravikas. Izrādās, līdzīgi ir ar plekstēm jeb butēm. Te gan nepietiek ar grozu un nazi, te vajag makšķerēšanas aprīkojumu. Un lukturīti, jo vislabāk butes ķeras tieši naktīs vai dienās, kad apmācies un no gaisa rasina sīks lietutiņš. Kuģu apkalpei, kas virzās pa Baltijas jūru, nemaz nav nepieciešams kalendārs vai laika prognoze, lai zinātu, ka pienācis rudens. Ja piekraste no Liepājas līdz Kolkai mirdz lukturīšu gaismā kā jāņtārpiņu salidojums, skaidrs, ka butes nāk un rudens klāt.
Arī manas kolēģes Nikolas tētim butes ir svēta lieta – jābrauc un viss! "Pēc tam tētis ved omei, viņa iztīra un uzcep. Žāvētās gan mēs dabūjam no draugiem, kuri saķer kvantumā, " stāsta Nikola.
Pepināta mācītāja bute
Lai aizpildītu savu robu zināšanās par plekstēm un butēm, uzrunāju savu "Facebook" draugu "burbuli".
"Nevis butes, bet lestes!" manu jautājumu steidz izlabot Laura Šmideberga, rotu māksliniece no Igaunijas, sirdī lībiete "Un īpaši – pepinātas priežu čiekuru dūmos. Bet vislabākās esmu pirkusi no Ziga Pitragā. " Viņa arī dāsni mani apber ar dažādu informāciju par šo trekno rudens zivi. Piemēram Zoja Sīle savā "Facebook" lentē dalās ar vārdiem, kādus somu pētniekam Lauri Ketunenam, runājot par plekstēm jeb lestēm, nosaukuši aptaujātie lībieši. Lūk, tikai daži no padsmit nosaukumu variantiem: aiga kala – malas zivs, bute, kas dzīvo seklumā, jemad liesta – mācītāja bute jeb buša kundze – ļoti liela bute, kop liesta – bute tirgošanai, nažva liesta – bute, ko zvejo pie kāda igauņu ciema uz salām.
Taču viselegantākais un arī visnežēlīgākais sūtījums no Lauras ir links uz "Tiktoku", kur jauns līvs Rjaylv rāda un stāsta, kā pareizi notīrīt un sadalīt buti pirms ēšanas. "Labākais lībiešu sneks uz šīs zemes," saka puisis, un man ir siekala līdz grīdai! Būtu Laura mani pabrīdinājusi, ka video satur tik gardas lietas – būtu vērusi vaļā paēdusi!
Treknās rudens butes
Savs vārds par Kurzemes zivju zivi sakāms arī rakstniekam Oskaram Vizbulim: "Cietžāvētas jeb auksti kūpinātas butes reti kurš šodien prot novērtēt. Parasti jau cep lielā daudzumā eļļas, pirms tam apvārtot miltos. Bērnībā es pats cemmerēju (tas ir tāds brutāls zivju makšķerēšanas veids, tagad par to sodītu. Kaprona auklas galā uzgrieznis, uzsien rindā pāris trīsžuburu āķus un velk pa grunti), tagad piekrastē ar gruntsmakšķerēm, par ēsmu kāds izmanto garneles, kāds reņģu gabalus. Taču prātīgāk butes ir pirkt no zvejniekiem."
Oskars arī piebilst, ka rudenī butes ir treknākas: "Tās gatavoja ziemai, jo nebojājās līdz pavasarim. Reizēm tās, pavisam izžuvušas, tvaicēja sietā virs vāroša ūdens."
Citi uzrunātie makšķernieki vārdos ir tikpat skopi kā sēņotāji. Kura tad ir labākā bušu vieta? Kolka, Užava, Ovīši, Jūrkalnes stāvkrasts? "Nu tur jāskatās," viņi nosmīn un domās jau meklē garos zābakus, siltu jaku un lukturīti, jo bušu laiks ir klāt!