Gardais, ar drumstalām bagātais deserts radies Otrā pasaules kara laikā Lielbritānijā, kad saimniecēm bija jāliek lietā radošums, lai no nekā pagatavotu kaut ko gardu. Mūsdienās pieejamas neskaitāmas krambla variācijas, atliek tikai izvēlēties gardāko.

To, ka karš ir briesmīgs, nenoliegs neviens, taču, neskatoties uz šausmām, ko tas nes, dzīve turpinās. Kara laikā ir dzimuši bērni, svinēti svētki un klāts galds. Diemžēl kara laiks nozīmē, ka produkti pieejami limitēti vai nav pieejami nemaz. Tā Otrā Pasaules kara laikā britu saimniecēm nācās likt lietā izdomu, ja vēlējās pagatavot kaut ko gardu.

Lielbritānija ir slavena ar kūkām, kur sviests nav žēlots ne mīklai, nedz garnējumam. Kara gados šādas iespējas vairs nebija – milti, sviests, olas, viss bija pieejams limitētos daudzumos. Taču cilvēkiem kārojās nedaudz svētku, nedaudz kūku. Britu dāmas lika kopā visu savu radošumu un tapa ābolu krambls. Karstumizturīgā bļodiņā cepti saldi āboli, pārbērti ar miltu-sviesta drupačām, jo ierastajai ābolu kūkai miltu nepietika.

Karš beidzās, pieliekamajos atgriezās sviests un milti, bet krambls britu virtuvē nogruntējās uz palikšanu. Tiesa, miera laikos šis gardais britu pilsonis varēja atļauties bagātīgāk ietīties drumstalās, rotāties ar putukrējuma cilindru vai saldējuma kravati. Vēl vairāk – tas sāka ceļot uz citām pasaules virtuvēm, kur to labprāt pieņēma un dažādoja.

Melleņu, persiku, rabarberu, bagātināts ar auzu pārslām mandeļu skaidiņām, ar alkohola piešprici, cepts lielos traukos un mazās bļodiņās, britu drumstalu deserts ir ieņēmis desertu Olimpu.

Arī mums latviešiem nav svešs šis deserts, mēs gan to saucam par drumstalmaizi un cepam uz lielas pannas. Vēl mūsu lokālais krambls ir grauzdētas auzu pārslas ar putukrējumu un dzērveņu mērci.

Meklējam pannu, mizojam ābolus un gatavojam drumstalas! Lai saldi un gardi!