Kartupeļu talkas lēnām vien kļūst par vēsturi – līdzās siena talkām un siena zārdiem. Lai tiktu uz autentisku kartupeļu talku, jābūt pietiekami daudzām sakritībām – draugiem vai radiem laukos, kuri audzē pietiekami daudz kartupeļu, lai būtu, ko nolasīt, bet tajā pašā laikā tik maz, lai ar to nepelnītu naudu. Kartupeļu talkas mūsdienās vairāk ir plezīrs, dažas stundas ar groziem un spainīšiem, lai pēc tam ietu pirtī, ēstu, dzertu un līksmotos. Bet kā bija kādreiz? Ko saimnieces saviem talciniekiem deva pusdienās? Atmiņās un ieteikumos dalās omīte Lita, mana kolēģe Lelde un “Tasty.lv” lasītāja Sanita.

Omītes Litas atmiņu stāsts par kolhoza un lauku kartupeļu talkām

Omīte stāsta: "Pirmā septembra nedēļā sāka jau iet uz kolhozu. Gribētos teikt – tas bija viens ellīgi labs pasākums. Talkā tika norīkoti ne tikai kartupeļu lasītāji, bet arī zaru vācēji, ugunskura kurinātāji un kartupeļu cepēji. Kartupeļus cepa ugunskurā, pēcāk tos ripināja ārā, un ikviens tad sēdēja ar melnu muti un melnām rokām. Braucot mājup no kolhoza, neviens vairs nedomāja par to, kā izskatās, kāds ir apģērbs un – vēl jo mazāk – kāda mute un rokas... Patiesībā jau tā kartupeļu lasīšana bija otrā plānā, galvenais bija plezīrs.

Vēl kāds ieguvums: septembra beigās nogatavojās pīlādži. Kartupeļu lauki parasti atradās tādās vietās, kur nebija tuvu ceļi. Mani audzināmie puikas salasīja pīlādžus, tad es tos vedu mājās un no tiem vārīju pīlādžu džemu un sīrupu. Ārkārtīgi garšīgi! Bija arī bērni, kuri pa kluso spainītī veda mājup nolasītos kartupeļus, lai pēcāk ceptu kartupeļu pankūkas. Mmm!

Laukos kartupeļu talka bija īsts plezīrs

Arī lauku kartupeļu talkās bija darbu dalījums: vieni kartupeļus vāca, citi tos veda nost, un saimnieces, kas ņēmās pie virtuves katliem. Tās parasti bija vecāka gadagājuma sievietes vai slimās (ja kādai kas sāpēja). Es jau, protams, centos gozēties pie katliem!

Talcinieku, protams, bija ļoti daudz (visi tuvākie kaimiņi, draugu draugi, radu radi), tie bija svētki līdz vēlam vakaram. Pats galvenais, ka šīs izrīcības saveda atkal kopā dzimtas: atbrauca lepnie pilsētnieki, tie dabūja kartupeļus ziemai, veči ierāva stipro dziru, sāka vilkt krampjus, izlauzās, izlielījās un izrunājās uz nebēdu.

Katram talciniekam tika iedalīts noteikts gabals laukā. Tie, kas bija jaunāki, nemaz tos kartupeļus īpaši necentās lasīt, bet vienkārši ar kāju iebradāja zemē. Pēc tam, kad visi kartupeļi "it kā" bija nolasīti, tajā dienā vai nākamajā lauku noecēja. Un tad dažkārt tajās vietās, kur tie jaunie puiši bija lasījuši, kartupeļi bija un bija, varēja vien pārlasīt un pārlasīt.

Vecāmāte reiz teica: "Nu nav jau vērts taisīt tās talkas, jo dažkārt pēc tām uz lauka kartupeļu paliek vairāk, nekā ir salasīts. Jo visi jau sajūsmā ir tikai par to plezīru!" Lai gan – sākotnēji visi strādā, ir sagatavojušies uz vella paraušanu – grozi un spaiņi padusēs, saģērbušies... Gala rezultāts ir tāds, kā ir.

Runājot par pusdienām – saimniece jau pirms tam vienmēr ir ko sagatavojusi, nošmorējusi, piemēram, sacepusi kotletes. Jo tajā dienā, kad notika talka, uz pusdienām visam vajadzēja būt kārtībā. Tad vārīja lielo grāpi ar kartupeļiem (nolasīja kartupeļus, saimniece aizgāja tiem turpat uz lauka pakaļ, nomizoja un izvārīja). Bieži vien bija sautēti kāposti (uztaisīti jau iepriekš), skābēti kāposti vai skābie gurķīši. Neizpalika arī sardeles vai cīsiņi – tos gatavoja melnajā virtuvē (nevis mājas virtuvē, bet saimniecības ēkā). Ar zupām gan īsti neaizrāvās. Kādreiz, ja saimniece bija diktam pastrādājusi, bija arī saldais, piemēram, rīsu krēms ar ķīseli. Tad tik daudz tās kafijas nedzēra, bija alus, šņabītis, kādas sulas, un bez plātsmaizes un pīrādziņiem arī nevarēja iztikt. Dažkārt tā ēšana un viesības izmaksāja vairāk nekā tad, ja paši būtu palēnām nolasījuši kartupeļus.

Jā, bez brandavīna jau patiesi neiztikt! Tad to laida pa loku apkārt, un dažs labs talcinieks gan bija pirmais rindas galā, gan pēdējais un tad atkal pirmais bija klāt. Dažs jau bija tā satalkojis dienas beigās, ka dabūja zem krūma pagulēt. Arī tā ir bijis!

Un, re, stāsts – caur smiekliem uz asarām. Toreiz, kad vecpaps nomira, viņš bija iestādījis kartupeļus atmatā, jo atmatā vienmēr labi auga kartupeļi. Vecpaps nomira, bet kartupeļu talka jau, protams, notika. Un mans brālēns teica: "Tu iedomājies, tas vecais ir vispār vienreizējs, viņš iestāda atmatā kartupeļus, pats paņem un nomirst, un mēs te tagad cīnāmies kā traki.""

Ēdienkarte talkas dienai

"Ko tad dot priekšā talciniekiem? Es pāris kartupeļu lasītāju jau pašā sākumā ielieku virtuvē par dežurantiem. Lai griež, maisa un rīvē. Vienam cilvēkam mocīties virtuvē nav jēgas! Man ēdienkarte ir, lūk, šāda:

• Lielā zupa uz ugunskura vai malkas krāsns, kam sagataves jau veiktas iepriekšējā vakarā – izvārīta vecā vista buljonā, un tad nu atliek pievienot pārējās sastāvdaļas.
• Garā mērce – arī šeit sagataves tiek veiktas iepriekšējā vakarā – iecienīta ir Boloņas tipa mērce ar malto gaļu.
• Tīruma malā ugunskurā tiek ierušināti tupeņi – tas gan vairāk kā tāds "tīzerītis" un kompliments pirms nopietnās ēšanas.
• Neiztrūkstošas ir kartupeļu pankūkas – katru gadu tā loze krīt kādam citam.
• Kartupeļu talkotājiem parasti prasu atvest uzkodas un ābolkūkas, jo kartupeļu talka mūsmājās ir arī ābolu talka. Tad nu vērtējam gardāko ābolkūku.

Vispār talkas dienas ēdienkartē jāizvēlas viss, ko var sautēt, sutināt un vārīt bez īpašas pieskatīšanas!" saka "Tasty.lv" lasītāja Sanita.

Pēc kartupeļu talkas vecāku mājās – pikniks ar šašliku

"Kartupeļu talkas vienmēr ir fiziski grūts darbs, bet vienmēr tās atceros ar prieku," stāsta portāla "Māja&Dārzs" redaktore Lelde Lūse. "Kad tad vēl tā no sirds izrunāties ar ģimeni, ja ne kartupeļu vagās, kurās visiem, gribot negribot, jāpavada vesela diena? Kartupeļu tīrums mums noteikti nav milzīgs, tomēr arī par sevišķi mazu to nenosaukšu. Mums nav nekādu dižo kartupeļu novākšanas kombainu, taču arī ar lāpstām tos nerokam. Kartupeļus pa tīrumu izsvaida aiz traktora pieliktais kartupeļu vienrindas sviedējrats, tādēļ varam izbaudīt gan nemitīgo skraidīšanu pēc tupeņiem, kas aizsviedušies tā patālāk, gan rakņāšanos zemē ar rokām, lai tur atrastu kādu viltīgi paslēpušos bumbuli. Arī suns neļauj atslābt, nemitīgi gaidot starta pozīcijā, lai pilnā jaudā ķertu kādu aizmesto sabojājušos kartupeļu bumbuli vai stingro augsnes kunkuli.

Vakarpusē jau esi saguris, netīrs, taču gandarīts par padarīto. Vēlmes doties uz virtuvi, lai kaut ko īpašu šmorētu, nevienam nav, tādēļ ierasti talku nosvinam ar vienu no pēdējiem gada piknikiem, cepot šašliku. Zinu, ka manai vecmāmiņai ir svēta tradīcija – pēc talkas no tikko nolasītajiem kartupeļiem pagatavot stūķi jeb kartupeļu putru. Šāda tradīcija bijusi arī vecvecmāmiņas mājās, atceras mans tētis."

Kartupeļu talkas galvenā sastāvdaļa ir kartupeļi

Ja arī tavās mājās tuvāko nedēļu laikā plānota lielāka vai mazāka kartupeļu talka, ēdienkartes izveidē iedvesmojies no mūsu trim stāsta varonēm: pagatavo kartupeļus, kotletītes un sautētus kāpostus, savukārt saldajā – rīsu krēmu ar ķīseli (kā omīte Lita stāstīja). No Sanitas vari nošpikot pilnīgi visu ēdienkarti, savukārt, ja ir kāre pēc vienkāršākas maltītes, iedvesmojies no Leldes un pēc kartupeļu talkas klāj piknika galdu.

Atceries – kartupeļu talkas galvenā sastāvdaļa ir kartupeļi! Neaizmirsti par kartupeļu pankūkām, kuģeli (rīvētu kartupeļu sacepumu) vai katlā uz ugunskura vārītu lielo talkas zupu. Zemāk atradīsi "Tasty.lv" receptes, pēc kurām pagatavot gardu mielastu talciniekiem!