Pildītās pankūkas man saistās ar tām, ko bērnībā cepa mamma: ar saldajām un sāļajām. Plānās pankūkas tika ceptas pa visu pannu – lielas un tādas knapi zeltainas. Nu ja, salocītas un ceptas kopā ar pildījumu tās jācep vēl. Vēlmes dažādas – no gaiši zeltainām līdz brūni kraukšķīgām. Es vienmēr gribēju tās, kārtīgi saceptās, ar kraukšķīgo āriņu.
Saldās bija ar biezpienu, kas saldināts ar cukuru. Tās nemaz neprasījās ļoti sabrūnināt, tām piestāvēja maigums gan pildījumā, gan pankūkas struktūrā. Saldenas, maigas, sulīgas – brīnišķīgas, pilnīga mammas mīlestība, apēd divas tādas, un ir par maz, vēl, lūdzu, vēl, mīlestību, kas izskatās kā ar biezpienu pildīta pankūciņa...
Bet sāļās... Tas ir un būs mans pankūku etalons mūžīgi mūžos. Ar sulīgu maltās gaļas un saceptu sīpolu pildījumu, kārtīgi apceptas, tā, lai mazliet kraukšķ. Ak, laime. Sulīgas, neticami gardas iekšpusē, viegli kraukšķīgas, tumši zeltainas ārpusē, satītas kārtīgos četrstūru sainīšos, šīs ir un paliek manas sapņu pankūkas.
Un latviski šīs pankūkas sauc tā: kom morgen vīder. Nezinu, vai tā ir pareiza izruna vāciskajam nosaukumam "Komm morgen wieder", bet tā mēs ģimenē šīs pankūkas vienmēr esam saukuši un zinām, ka tas nozīmē: nāc rīt atkal. Nu kā tu nenāksi! Pēc tādām pankūciņām – kaut katru dienu! Varbūt, ka tā arī ir tā slavenā iebarošana? Nekādas burvestības nav vajadzīgas – cep tik čakli pildītās pankūkas ar gaļu, un iecerētais nāks kā mīļais! Gan jau pats sapratīs, kas un kā darāms, lai šito pankūku cepēju dabūtu savā virtuvē uz mūžiem!
Skaidrs, ka dzīve ir nežēlīga, laika ir maz un tas ir dārgs – tas viss mūs reiz noved pie lielveikalu ledusskapjiem un konkrēti, pie pildīto pankūku plauktiem. Bet nevajag uzreiz to uzskatīt par "downgrade" (novelšanos zemāk pa pankūku hierarhijas pakāpieniem). Kā mājās – tā, protams, nebūs. Bet pirktajām ir savi plusi: nav jācep pankūkas, nav jāuztraucas, vai tās šoreiz sanāks, un pildījumus arī var izvēlēties: siers ar šķiņķi, maltā gaļa, biezpiens, zemenes, āboli... Ražotāji tiešām cenšas! Galvenais – atrast savu iemīļoto pankūku veidu. Protams, gadās, ka ražotājs izlaižas, un sāk pankūkas saskrullēt nez cik kārtās ar pildījumu, kas saraujas un saraujas. Tas vairs nav lāgā. Tad nekas cits neatliek kā atgriezties pie mājas darinājumiem. Un par tiem labāks tomēr nav nekas...
Vēl jau ir tādi darinājumi kā pankūku sainīši. Teikšu atklāti: man pret tiem ir dalītas jūtas. No vienas puses, es saprotu: tie atšķiras. Tie burtiski kliedz: mēs esam pankūkas, bet mēs neesam nekādas tur parastās pankūkas! Tīrākais šovbizness, ne pankūkas! Bet, no otras puses, kurš tad tā ir pārēdies pankūkas, ka gribas no tām izdomāt kaut ko pilnīgi citu, piemēram, sainīšus? Personiski man slikti salocīta pildītā pankūka vienmēr liekas autentiskāka un brīnišķīgāka (un, galu galā, noliec ar locījuma vietu uz pannas un pacep – un nekas vairs vaļā nelocīsies!) par tādu sainīti. Tas sainītis man liekas tāds... pārāk instagramīgs. Varētu domāt, kādam ir licies, ka parastas pankūkas jau nevienu vairs nepārsteigs, bet, lūk, uztaisīsim no pankūkas tādu sainīti, tad nu gan būs stilīgi! Nu nez... Bet te es uzreiz atvainojos visiem pankūku sainīšu cepējiem un mīļotājiem. Jo zinu, cik tas var būt personiski. Kā jau runājām sākumā – pankūkas ir mīlestība. Un mīlestība ir mīlestība visos veidos, visās formās. Galvenais, lai karsta un garšīga.
Viena lieta ir pilnīgi skaidra: ja cilvēks ir gatavs kādam cept pildītās pankūkas – kas, skaidra lieta, ir dubults darbiņš un ķēpa, pirmkārt, pašas pankūkas, otrkārt, pildījums – tās jau ir jūtas. Stipras un karstas jūtas.