Putru sākotnēji vārīja no Latvijā tolaik visvairāk audzētiem graudaugiem – miežiem, kas ir viena no vissenākajām lauku kultūrām Latvijā. Pirmo reizi mieži konstatēti Kreiču neolīta apmetnē, kas tiek datēta ar 4500.–1500. g. pirms Kristus. Par miežu senumu liecina arī lingvistiskie dati – valodnieki uzskata, ka "mieži" un "maize" ir vienas cilmes vārdi, skaidro Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Stinkule (piecus aizraujošus stāstus par mūsu senču ēšanas paradumiem senatnē atradīsi, lūk, te).
Iecienīti latviešu zemnieku ikdienas uzturā bija arī pākšaugi – zirņi, pupas un lēcas. Tos uzskatīja par līdzvērtīgiem labībai un tiem maizi klāt neēda. Pākšaugu putra tika celta galdā vairākas reizes nedēļā. Ziemā to vārīja ar miežu putraimiem un taukiem, vasarā ar pienu. Pievienojot biezenim kaņepes, kartupeļus, sīpolus, taukus vai saceptu gaļu, taisīja kamolus jeb pikas. Gatavoja arī sausus – taukšķētus zirņus, saberot tos krāsnī pēc maizes cepšanas. Sausos pelēkos zirņus bieži vien izvārīja sestdienās, un lielā zirņu bļoda stāvēja saimes istabā uz galda, lai katrs no tās varētu pēc patikas pagrābt pa saujai. Tāpat izvārīja arī pupas, kurām blakus nolika sālnīcu, lai pupas varētu pamērcēt sālī. Klāt piedzēra rūgušpienu.
Kartupeļus mūsdienās dēvējam arī par otro maizi, bet kartupeļa ceļš līdz latviešu vēderam nemaz nebija tik gluds. Latvijā kartupeļi pirmo reizi minēti 17. gadsimta otrajā pusē Kurzemes hercoga Jēkaba galmā. Turpmākos simts gadus kartupeļus stādīja vienīgi muižu daiļdārzos, kartupeļu košo ziedu dēļ. 19. gadsimta beigās kartupeļu stādījumi paplašinājās, un 20. gadsimta sākumā tupeņi jau bija viens no galvenajiem zemnieku uztura produktiem un tos izmantoja dažādos veidos, tai skaitā arī kombinējot ar graudaugiem un pākšaugiem dažādās putrās.
Lūk, 17 lētas un sātīgas receptes putrām no mūsu senču kulinārā mantojuma pūralādes!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
