"Dzērvenīt, kam tu mīti purviņā?
Lūdzu tev – iznāc meža maliņā.
Dzērvenīt, mana rūgtā sirsniņa,
Lūdzu tev – nāc man līdzi tautiņās," – tiek dziedāts lipīgā latviešu dziesmā "Dzērvenīte", pie kuras, iespējams, ne viens vien ir danci griezis, vai, sēžot tālsatiksmes autobusā, pukojies: "Atkal!" Vai tieši pretēji – nopriecājies: "Labi, ka "Dzērvenīte", ne "Zemenes"!"
Katrā ziņā man, ieraugot šīs ogas, tas lipīgais meldiņš šad un tad ieskanas galvā. Purvā gan es neraujos ogas vākt. Vienreiz pamēģināju – ļoti nepatika. Savukārt manai draudzenei Laurai dzērveņu lasīšana ir svēta lieta, hobijs, bauda un azarts vienlaicīgi. Nu, labi, viņai vispār patīk vākt jebkādas ogas. Man patīk tās gatavot! Iet purvā, zinot, ka tur ir akači, ņemot vērā, ka neesmu nekāda pūciņa, piedevām vēl ar grozu? Nē, paldies! Neatceros, kurš manā bērnībā gāja purvā lasīt dzērvenes, bet grozi mājās parādījās. Tad dzērvenes tika saliktas lielajās trīslitrenēs un noliktas pagrabā. Ik pa laikam burkas tika atnestas uz māju un nomainīts ūdens, lai nesaglumē. Starp citu, šāds dzērveņu glabāšanas veids – ūdenī – savu aktualitāti nav zaudējis arī šodien. Ne visiem ir tik lielas saldētavas, kur zemeņu, aveņu, sēņu un vēl dzērveņu krājumi. Starp citu, saldētava dara labu lietu tieši lielogu dzērvenēm, ko audzē uzņēmīgi zemnieki. Nav nemaz jāiet uz purvu!
Ogas lielas, vieglas un kraukšķīgas – ideāls galda dekors gan Latvijas dzimšanas dienā, gan Ziemassvētkos! Var vērt krellēs, var likt bļodā ar ūdeni un pa vidu peldināt sveces.
Taču īstā – purva dzērveņu – garša tām parādās pēc atrašanās saldētavā, izņemot tās paliek mīkstas un sulīgas.
Man dzērvenes, pirmkārt, ir uzputenis milzu bļodā, kas izlikta dzesēties sniegā, otrkārt, kopā ar medu saspaidīta zapte, kas ēdama karotēm, piedzerot klāt karstu tēju. "Dabīgās antibiotikas un aspirīns," teica mana mamma, kad bērnībā deva man dzērvenes. Ar zālēm mūsmājās sevišķi neaizrāvās, jo ticēja, ka viss labais nāk no dabas. Tā nu man bija dzērveņu aspirīns un izgrebta rutka sulas un medus sīrups klepum.
Man pašai patika paslepeni izlikt kādu sauju dzērveņu sniegā aiz loga, lai tās sasalst, un tad skrimšķināt! Ak, vai, cik tās bija saldas un gardas! Protams, ar noteikumu, ja putni nebija apēduši pirms manis.
Taču dzērvenes nav tikai uzputenis un tējas piedeva. Dzērvenes ir vēlā rudens ogu karalienes! Tās ir ogas, ko Latvijas dzimšanas dienā var likt ap kaklu kā krelles, jo tās ir karoga krāsas sarkanumā. Ja šīs ogas vēl apviļā pūdercukurā, tad apēdams Latvijas karogs gatavs – ne, ko pielikt, ne atņemt!
Dzērvenes gatavas draudzēties gan ar cepešiem, gan pankūkām. Tās pārvēršas gan gardos ķīseļos, gan kēksos. Patiesībā dzērvenei pa spēkam ir viss tas pats, kas vasaras māsai zemenei, tikai ar stingrāku stāju! Dzērvene ēdienā nosaka raksturu un toni, ievārījumus un mērces padarot "kreptīgākus", kēksus un plātsmaizes sulīgākus, bet vienkārši dzeramo ūdeni kā skaistāku, tā gardāku! Un neba tikai ēdienos dzērvenes uzmirdz – no tām sanāk garda limonāde, stiprinātie dzērieni, piemēram uzlējumi un liķieri. Tiesa, uz Latvijas 104. jubileju liķieri vairs nevar paspēt, bet uz Ziemassvētkiem gan!
Dzērvene viennozīmīgi varētu pretendēt uz patriotiskākās ogas titulu un to arī iegūtu, jo novembris ir īstais laiks, kad šo Latvijas karoga sarkanā toņa ogu likt lietā. Vai tas būs gaisīgs uzputenis, sulīgi auzu pārslu cepumi ar dzērveņu noti, prāvs cepeša gabals, kam pāri pārlieta mērce vai kāds biezpiena deserts, jāizlemj pašam!
Mēs, "Tasty.lv", esam atlasījuši gandrīz pussimtu dažādu recepšu, atliek vien izvēlēties un lēnām sākt gatavoties Latvijas dzimšanas dienai, jo šajā dienā dzērvenes uz galda piestāv!
