Dažādi kulinārie trendi nāk un iet, bet maizes cepšana mājās neiziet no modes nekad. Varbūt arī tāpēc, ka laikā, kad veikalos un tirdziņos var nopirkt dažnedažādas maizes un maizītes, nekad un nekur nevar nopirkt to un tādu maizīti, kas ēsta bērnībā. Nav vairs to veikalu, kur to garšīgo maizi varēja nopirkt, un daudziem nav vairs to cepēju mājās, kas to garšīgo maizi cepa.
Manā bērnībā bija trīs pasaulē gardākās maizes, ko varēja nopirkt veikalā. Piemājas veikalā tā bija ogu maize – salds baltmaizes kukulītis ar daudz, daudz rozīnēm, pa virsu uzbērti rieksti, kas ceļā uz mājām vienmēr kaut kā... "pazuda", arī dažas rozīnes mājupceļā neglābjami bija "pagaisušas". Tad vēl Mellužu mazajā veikalā varēja dabūt karašiņas – apaļus kukulīšus, kas, ja palaimējās, reizēm bija pavisam karsti. Ar sviestu apsmērēta siltas karašiņas šķēle bija īsts gardums. Un trešā visgardākā maizīte bija radziņi ar ķimenēm un lieliem sāls kristāliem, ko varēja dabūt Mellužu maizes veikalā. To lauza pa gabaliņam vien, tikko ārā no veikala, un visgaršīgākie, protams bija kraukšķīgie radziņa galiņi.
Tādu maizi kā bērnībā nopirkt vairs nevar nekur. Bet var mēģināt uzcept. Ar maizi ir tāpat kā ar daudziem citiem ēdieniem, ko teorētiski var nopirkt: mēs cepam un vāram tāpēc, ka cenšamies nokļūt tuvāk bērnības garšām un smaržām, vārdu sakot – pašai bērnībai. Vai laimīgākiem laikiem. Vai īpašām atmiņām. To īpašo garšu atkārtot visbiežāk nav iespējams, bet pats cepšanas process ļauj atmiņas uz brīdi izbaudīt pavisam taustāmi.
Protams, nostaļģija nebūt nav vienīgais iemesls, kāpēc mājās smaržo pēc maizes. Īstais saimnieces gars mūsos atmostas tieši ar maizes cepšanu – un gribas cept nevis atmiņas, bet savu šodienu, izbaudīt savu saimnieces spēku un varēšanu, izjust laimi un mieru, cepot savējiem un piepildot māju ar brīnišķīgu smaržu. Maizes cepšana ir mierpilna un omulīga darbošanās, kas prasa kādu strēķīti laika un harmonizē kā reti kas šajā pasaulē.
Ir gan tāds teiciens: jo dusmīgāka saimniece, jo labāk rūgst maize. No seniem laikiem nācis ticējums, ka, maizi mīcot, vajagot stipri dusmoties, būšot gardāka maize. Bet mūsu laikos, kad maizi cep drīzāk aiz patikšanas, nekā aiz vajadzības, nav ko bojāt šo procesu ar dusmošanos. Tāpat skaidrs, ka ar dusmīgo mīcīšanu domāta kārtīga un enerģiska mīklas klapēšana, un to var darīt arī ar priecīgu prātu! Varbūt to teicienu vajag mazliet pārveidot: mīci maizi dusmīgi, bet cep priecīgi!
Maizes cepšana ir ļoti radoša nodarbošanās, kas sniedz ļoti daudz prieka. Sajūta, ka spēj uzcept maizi un pabarot ģimeni, ir ļoti iedvesmojoša un pacilājoša. Iespēju radoši izpausties, cepot maizi, ir bezgalīgi daudz. Sākot no iekšpusē mīkstiem kā pūka un ārpusē kraukšķīgiem baltmaizes mazkukulīšiem, beidzot ar aromātisku saldskābmaizi un sātīgu rupjmaizi. Sākot no vienkāršām ķiplokmaizēm, sēkliņu maizēm, kabaču maizēm un banānmaizēm (mājsēdes laikā tās tika ceptas un ceptas līdz apnikumam, bet nu, šķiet, gribas baudīt atkal!), beidzot ar bagātīgi pildītām maizēm, maizes pīnēm un fokačām ar rudenīgām sīpolu, tomātu, olīvu un citu labumu gleznām virsū.
Lai jūsmājās miers, prieks un svaigu ceptas maizes smarža! "Tasty" dalās ar receptēm no sava bagātīgā maizes recepšu klāsta – te būs gan vienkāršāk un ātrāk sacepamas, gan ar, gan bez raudzēšanas, gan tādas, kur likt lietā meistarību. Lai garda mielošanās!