Laikam reti kurš ēdiens ieguvis tik nedalītu publikas uzmanību un mīlestību kā pankūkas. Tās – plānas un biezas, ar un bez pildījuma, bagātinātas ar dažādām garšām – ir sastopamas gandrīz katrā pasaules virtuvē. Tās cep brīvdienu rītos ģimenei, tās ēd uz ielas, vērojot Eifeļa torni un tās pasniedz smalkos restorānos.
Pankūku Everests
Pankūkas manā dzīvē ir bijušas, cik sevi atceros, un tās ir pelnījušas, lai reiz par visām reizēm, es šīm, uz pannas tapušām daiļavām atzītos mīlestībā.
Pašas pirmās bija omes ceptās, plānās pankūkas, ko ģimenē dēvējām par "silmačiem", jo tieši tādas ēda izrādē "Skroderdienas Silmačos" – plānas kā kabatlakatiņi, tādas, ko Pindacīšai viegli ielocīt i mutē, i kabatā, jo "meitēnam vajag". Ome un mamma cepa arī burkānu pankūkas – tādas mazas oranžas saulītes, kas labi garšoja arī bez zaptes, un mamma priecājās, ka bērnam iemānīts burkāns.
Uz pannas tapa arī vienkāršas, rūgušpienā sajauktas pankūkas, ko ome dēvēja krieviskā vārdā – bliņas. Taču "silmači" tika gaidīti un lūgti visbiežāk. Tie tapa agros ziemas rītos, kad bija jābrien uz autobusu, kas veda uz skolu. Aukstumā un tumsā vienīgā motivācija celties bija "silmaču" smarža, kas atrada ceļu līdz pat gultai. Reklāmās, kur dāmas un kungi pusaizmiguši seko smaržai, šo efektu parasti veic kafija.
Plānās pankūkas bija manas bērnības kofeīns.
Jau tīņu gados man, lauku sētā dzīvojošam skuķim, bija divi Everesti, ko gribēju sasniegt: prast govi slaukt tā, ka virs spaiņa paceļas putu guba, un mācēt izcept plānās pankūkas.
Dabūt slauceni pilnu ar putām (atklāšu noslēpumu – tas iespējams, ja slauc ātri un ritmiski) iemācījos vispirms, tad, pēc vairākām neveiksmēm, tapa arī pankūkas. Iesākumā ome man jauca mīklu, bet es mēģināju atrast zelta griezumu uzliešanai, apgriešanai un pannas karstumam. Brīdī, kad biju apguvusi šo mākslu, es meklēju iemeslu, lai to darītu. Atbrauc veterinārārsts pie govīm, tak labs iemesls uzcept pankūkas! Nav vakariņu? Var taču karsēt pannu un cept "silmačus"!
Zaptei ir nozīme
Pankūkas – tās ir tradīcijas. Katrā ģimenē tās ir savas. Gluži kā strīdi par rasola sastāvdaļām, tā arī par pankūkām notiek boksa mači – vieniem tās ir brokastu ēdiens kā man, otriem – vakariņu, kā manam vīram. Ir arī trešā grupa, kam pankūkas, pildītas ar sieru un gaļu, ir pusdienu reize.
Kā liecina mani novērojumi, pankūkas tomēr ieņem pirmo vietu kā brokastu ēdiens. Ja gribam izteikties smalkāk, tad tās ir branču stūrakmens.
"Pankūku brokastis" – paceļ roku, kuram saskrēja siekalas mutē? Vēl mana pieredze ziņo, ka labākie pankūku cepēji ir tieši vīrieši, vismaz manā rādiusā. Lielais dēls sacep veselu grēdu plāno pankūku, tad sadala uz pusēm, vienas pārvēršot par pildītām un sātīgām, otra puse paliek, lai varētu našķoties un uz apaļā mīklas – olu lakatiņa – smērēt, krāmēt, liet un pilināt karameļu mērci, svaigas ogas, šokolādes krēmu un ievārījumu.
Par pēdējo runājot, arī tur varētu sarakstīt veselu eseju. Katrs ievārījums ir ar savu niansi un uzdevumu. Vasarā vienkārši debešķīgi garšo svaigi lasītas meža zemenes, kas "sagrieztas" ar cukuru (tas nozīmē, ka bļodā ieber ogas, pieber cukuru un ar koka karoti, griežot uz apli, saspaida mazās aromātiskās odziņas), bet vēsākos laikapstākļos neaizstājama ir brūkleņu un ābolu zapte. Savukārt lāceņu ievārījums ir kaut kas ārpus laba un ļauna. Šīs saules krāsas zelta lāses ar cieto kauliņu grezno jebkuru pankūku jebkurā ēdienreizē.
No Parīzes krepēm līdz Ludzas kabaču pankūkām
Slavējot šīs pannas karalienes, nevar nepieminēt arī ceļojuma pieredzi. Esot Parīzē, viens no maniem gastronomiskiem galamērķiem bija ielu tirdzniecībā esošās krepes, kur uz milzīga sakarsēta diska tiek ceptas pasaulē visplānākās pankūkas, kas, pēc klienta izvēles bagātinātas ar pūdercukuru, kastaņu krēmu vai augļiem no saldā gala, vai sparģeļiem, sieru vai šķiņķi no kreptīgās puses. Nekādu dakšiņu un nazīšu – stāvi uz ielas vai sēdi uz soliņa un stum vaigos silto gardumu, kas radies Bretaņā un ticis gatavots no griķu miltiem un ūdens. Klinšainajā apvidū nekāda lielā rocība nav bijusi un bretaņietes no nekā spēja uzburt ohoho! Un brīdī, kad viņas, pieradušas pie griķiem un ūdens, savā virtuvē dabūja sviestu un olas – uh, kas par apgriezieniem aizgāja! Vēl tagad atskaņas uz katras Parīzes ielas jūtami smaržo!
Taču, lai baudītu satriecošu garšu nav obligāti jābrauc uz Parīzi. Pietiek aizbraukt līdz Ludzai, kā es to izdarīju pirms septiņiem gadiem. Kafejnīcā "Pie Larinas" mēs, izsalkuši riteņbraucēji, ieklīdām netīšām, bet tas izvērtās par gastronomisku piedzīvojumu.
Saimniece Gaļina ir Kazahstānas, padomju laikā kā konditore nozīmēta strādāt Rīgā. Karjera neizdevās, viņa tika pārsūtīta uz Ludzu par galvenā Ludzas konditora vietnieci. Tagad viņai ir vīrs holandietis, kam viņa 45 gados piedzemdējusi meitu, sava kafejnīca un konditoreja, kur top kūkas gan bārbijas formā, gan ar ģenitālijām – vecmeitu ballēm.
Gaļina var pārdot visu! Pēc pusdienām, kur ēdām viņas gatavotos pelmeņus, soļanku un meistarstiķi – barankas ar saldo krējumu (garšo simtreiz labāk, nekā izklausās!) pasūtījām arī brokastis, un izteicām vēlmi ēst plānās pankūkas. Gaļina nejutās iedvesmota un teicās cept kabaču pankūkas ar gaļu. Kad nu tomēr uzstājām uz plānajām pankūkām ar zapti, Gaļina negribīgi piekrita un piemetināja: "Bet kabačus vienalga izcepšu! Ļoti garšīgi!" Un ziniet – garšīgi nav īstais vārds! Dievīgi un sensuāli, kā teiktu Šmaragdu Magda.
Pankūkām ir tā lieliskā īpašība, ka tās ļaujas bezgalīgai improvizācijai.
Tām var pievienot ogas, augļus un dārzeņus, tās var bagātināt ar biezpienu. Pankūkas var būt mazas mazītiņas, sakrautas simpātiskos tornīšos, tās var būt mollīgas un pufīgas, pārlietas ar kļavu sīrupu, tās var būt zaļas un rozā. Tās ēd gan visēdāji, gan vegāni un tie, kam ir laktozes vai glutēna panesamība. Pankūkas ir tik gardas, ka pēdējie ir radījuši un izdomājuši veidus, kā tās baudīt, nepievienojot klasisko pankūku produktus.
Pankūkas ir izcilnieces it visā, tām ir pat savs festivāls – Masļeņica, kad speķainiem vaigiem un rokām tiek sveikta saules uzvara pār tumsu, ēdot sviestā ceptas mīklas saulītes. Laiks iet un iejaukt pankūku mīklu, vai ne?