Plātsmaize ir kaut kas no bērnības, no omītes, kura aplikusi baltu lakatiņu, mīklu iejāvusi jau pašā rīta agrumā. Tāda sirsnība, pamatīgums un gandrīz vai tāda kā vecmodīga noņemšanās. Uzrūgušo mīklu ņem ar putkaroti no lielās mīklas bļodas. Ieplāj pannā, rūpīgi ar pirkstiem pieguludinot stūrīšus. Un tad vēl gaidi, kad mazliet uzrūgs. Tad nāk bērnu darbiņš – ar dakšiņu sadurstīt caurumiņus, lai plātsmaize cepoties nesāk viļņoties. Svarīgs darbs!
Un tad jau var likt virsū biezpienu, ko kāds pa klusiņām jau kārtīgi pagaršojis. Nu kā tā var būt, ka tieši plātsmaizei iejauktais biezpiens ir visgaršīgākais? Tak ņem biezpienu, kad vien ienāk prātā, liec krējumu klāt, cik gribas, rozīnes lai, pat miltus mazliet var pielikt, lai viss kā plātsmaizes biezpienam – un, nē, nav tas! Šķiet, ka tam plātsmaizei iejauktajam biezpienam ir nekā citādi neatkārtojama garša! (Kaut kas līdzīgs kā ar pīrāgu gaļu, kas vilinoši smaržo bļodiņā uz plīts.)
Kad pirmā plāts ārā no krāsns, nevar vien sagaidīt kad omīte tev nogriezīs gabaliņu kopā ar visu kraukšķīgo maliņu un vēl karsto, kūpošos biezpiena kārtu, un jautās: "Nu, kāda ir?"
Laba. Ak, cik laba un garda! Pirmais gabaliņš vienmēr ir pats, pats labākais.
Jā, mājās cepta plātsmaize ir kaut kas, ko nevar dabūt katru dienu. Šur tur plātsmaizi izcep uz Jāņiem – uz pēdējiem rabarberiem. Vai tad, kad nāk pirmie baltie dzidrie gatavi, vēl paskābi un pacieti, bet plātsmaizei kā radīti. Un, protams, uz Ziemassvētkiem. Katru gadu Ziemassvētkos plātsmaize piedzīvo īstu renesansi, un joprojām ir mājas, kur plātsmaizei galdā ir jābūt.
"Tasty" ir tieši tādās pašās domās – plātsmaizei jābūt, un no mūsu lielās kolekcijas Tev būs ko izvēlēties un iedvesmoties!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
