Katram sava mīļākā recepte: kāds cep pēc omītes simtgadīgās receptes, kur jāraudzē rauga mīkla, kāds iztiek ar veikala maisījumu vai saldēto mīklu. Un visas metodes labas! Kāda ir tavējā?
Arī virsiņas taču var būt tik dažnedažādas, viena par otru gardāka. Kāds paber rabarberus, nolej pāri gardo krējuma, cukura un olu maisījumu – un krāsnī iekšā! Un tad ārā nāk, ai, cik garda plātsmaize, tā, ar to saldi ķepīgo virsiņu, tā kā tāda kūka!
Bet cits atkal uz mīklas pamatnes saliek īstu rabarberu mozaīku – pēc tam gandrīz vai žēl gatavo plātsmaizi gabaliņos griezt, kāds skaistums! Tādu jau var ar acīm apēst! Bet kārdinājums, protams, ir milzīgs, un ar acīm vien apēst plātsmaizi ir par maz – gribas jau arī zobus iecirst!
Un tad taču vēl ir tādas plātsmaizes – kā Marsa virsma! Kad pāri rabarberiem pārlej ar cukuru un citrona sulu saputotu olu baltumu, virsiņa ir kraukšķīga, un šur tur kā no tādiem krāteriem ārā laužas sacukurojušies rabarberi... Skasti! Un tā garša, oh, tas viegli lūstošais, saldais olbaltums. Bauda, vai ne?
Ak, un tad tās drupačas... Tās gardās, gardās drupačas, ko pāri rababeriem parasti pārber dāsnu roku, jo drupaču par daudz nekad nevar būt! Sātīgas, saldas, kraukšķīgas – tik garšīgas, ka varētu vienas pašas ēst. Tik garšīgas, ka daļa apēdas jau to saberšanas procesā! Rabarberu saldenskābais ķepīgums kopā ar treknajām, kraukšķīgajām drupačām – tā ir tāda garša... Tā garšo pats jūnijs – tik reibinoši, daudzsološi labi!
Tāds lielas laimes nemaz neesot, dzejnieks saka. Bet tās mazās gan ir pa pilnam! Pilna mute sulīgas, saldenskābas, tikko ceptas rabarbermaizes ir viena no tādām jūnija laimītēm. Izvēlies tik recepti no "Tasty" rabarberu plātsmaižu kolekcijas – un lai saldi!
