Ne velti mēdz teikt: sīvs kā rutks. Redīsi tiešām ir rutku radinieki, un senos laikos Ēģiptē Grieķijā, Romā un Ķīnā audzēti, visticamāk, rutkiem līdzinājās gan izskata, gan garšas ziņā. Gadu tūkstošos redīss – ne bez selekcijas palīdzības – kļuvis par to garšas ziņā ņipro, kraukšķīgo dārzeni, kādu to pazīstam šodien. Parasti, domājot par redīsu, iedomājamies sarkanbaltos bumbuļus. Patiesībā gan redīsi var būt arī balti, melni, dzelteni, violeti, brūngani, pelēki... Īsta krāsu ballīte, kas pilna ar vērtīgām vielām: kalciju, kāliju un dzelzi, vitamīniem A, B1, B2 un C, folijskābi, ēteriskajām eļļām, pektīnvielām, vārdu sakot, ir vērts un vajag kraukšķināt!
Zinātāji runā, ka gardākie redīsi un burkāni esot tie, ko pats var izraut no dobes, noslaucīt gar dārza biksēm vai nomazgāt lietusūdens katlā pie mājas stūra un grauzt nost! Bet tā ir greznība, kas ne katram dota, un tāda greznība ir sūrā, smagā darbā godam nopelnīta. Par darbu runājot – redīsi lieliski izaug gan siltumnīcā, gan zem klajas debess (ja vien zemesvēži neapēd), gan kastē uz balkona, tā kā savus redīsus katrs var izaudzēt arī pats. Nu, vismaz pāris buntītes, jo skaidrs, ka paša audzētam labumam ir cits smeķis!
Biezpiens ar redīsiem, redīsu maizītes brokastīs – tas ir nudien karaliski sācies pavasara rīts. Ja vēl var dabūt putnu kori piedevām, ko cilvēks daudz vairāk var vēlēties?
Bez redīsiem, protams, nav iedomājami dažnedažādākie salāti – sākot ar vienkāršākajiem, kur redīsi vieni paši peld krējuma mērcītē, beidzot ar tiem, kur veselīgums un skaistums savijas mākslinieciskā un gardā mudžeklī. Redīss ar savu uzmundrinošo sīvumiņu jebkuros salātos dod savu garšas noti. Garšu komponistam vien jāizlemj, cik spēcīgi sagaršojamam redīsam jābūt, vai to griezt biezākās šķēlītēs vai varbūt puscaurspīdīgās.
Šobrīd tik modīgās poke bļodas arī bez redīsa neiztiek – saprātīgās proporcijās tā paša sīvumiņa dēļ, tomēr tas dod gan vēl kādu garšas niansi, gan, protams, vizuālo baudījumu, kas poke bļodās ir tikpat svarīgs kā gastronomiskais.
Ak, un aukstā zupa – tajā taču pa laikam kā tādai haizivs spurai jānozib redīsa sarkanajam sānam! Protams, receptes ir dažādas, bet redīss aukstajā zupā ir kā kārtīgs un sarkans punkts uz kefīra baltā "i"!
Un, protams, nevar aizmirst par ceptiem redīsiem. Varētu jautāt, kāpēc gan svaigus, tikko no zemes nākušus redīsus vajadzētu cept? Pirmkārt, garšas dažādības pēc – nepamēģinot, grūti iedomāties, cik citādi garšo cepts redīss! Otrkārt, redīsi mēdz apvīst, un tad lielisks veids, kā tos padarīt neatvairāmi lieliskus, ir apcept – vai nu cepeškrāsnī vai uz pannas. Treškārt, bet ne pēdējokārt, cepti redīsi var lieliski aizvietot ceptus kartupeļus, tie var būt labu labā piedeva gaļas ēdieniem. Lieta tāda, ka redīsos ir ļoti maz ogļhidrātu. 100 gramos redīsu ir 1,95 grami ogļhidrātu, kamēr 100 gramos ceptu kartupeļu – 18,14 grami. Cilvēkiem, kuri pavasarīgi sasparojušies pludmales formai un centrimetriem, ogļhidrāti nav labākie draugi, un ir labi, ja tos var ar kaut ko aizvietot.
"Tasty" piedāvā kraukšķīgas, pavasarīgas un garšīgas receptes, kuros redīsam ir ja ne galvenā, tad ļoti liela loma gan. Un, lai kādā lomā būtu redīsi, tos nepamanīt un nesagaršot nav iespējams. Lai izbaudāms sīvumiņš un garšīgs kraukšķis!