Foto: Shutterstock
Siļķi kažokā, tāpat kā rasolu, vajag daudz. Tā, lai pietiek nākamās dienas brokastīm. Dažkārt nemaz nav rīts jāgaida – siļķe kā tāda nāra sauc un vilina no ledusskapja dziļumiem, savu kažoku bezkaunīgi virinādama. Kaut kam tādam grūti pateikt nē!

Tātad: siļķi kažokā vajag daudz. Jautājums par to, vai siļķi kažokā vajag vispār, īsti nepastāv. Skaidrs, ka vajag. Kā tad bez viņas? Siļķe kažokā nelaiž garām nevienu ballīti! Un Ziemassvētkus jau nu nepavisam. (Tiesa, arī Jaunais gads bez siļķes kažokā ir visai bezkrāsains pasākums.)

Siļķei kažokā līdzināties var tikai rasols – abi ir gastronomiskas leģendas, obligātie svētku viesi, bez kuriem īsti nav tas, un – par abu gatavošanu domas dalās un ugunis šķīst. Par to, kas uz kā jāliek vispirms – bietes uz siļķēm vai burkāni uz bietēm, vai majonēze jājauc ar krējumu, kāds ir pareizais majonēzes kārtu daudzums un apjoms, vai siļķei jātiek mitrinātai ar majonēzi vai drīzāk jānoslīkst tajā ar visu asti, āboliem jā vai nē utt.

Par to, kādai jāizskatās siļķei kažokā, nekādu lielo strīdu nav. Pirmkārt, tāpēc, ka katram skaidrs, ka siļķi kažokā (tāpat kā rasolu un vēl dažus episkus ēdienus) vispareizāk taisa un rotā tieši viņš. Otrkārt, tāpēc, ka siļķe kažokā katrā atraisa nevaldāmu mākslinieciskumu un proporciju izjūtu līdz pārākajai pakāpei. No majonēzē slīgstoša rozā kosmosa līdz regulāriem kārtojumiem kūkas formā ar superlīdzenām maliņām; no sārti rozā okeāna nelielas Āfrikas valsts izmērā līdz izsmalcinātām restorāna porcijām kristāla bļodiņās vai pat konjaka glāzēs.

Leģendāro salātu rotājums ir kā katra gatavotāja paraksts uz gleznas – un tā ir kārtīga glezna, tāda, ar bieziem krāsu triepieniem. Kad runa ir par siļķu kažokā, vielas un krāsas netiek žēlotas. Ir gan salāti ar rozā virspusi, gan ar majonēzes un sakapātu olu virspusīti, kur rīvēto biešu skaidiņas šķelmīgi pazib tikai pa bļodas malām. Salātus rotā biešu rozes un olu ūdensrozes, majonēzes restītes (majonēzes restīšu periods mūsu gastronomijā, šķiet, ir nepārejoša vērtība, neaizmirsīsim arī karbonādes franču stilā), redzētas pat īstas gleznas!

Lai nu kā, katram, iedomājoties siļķi kažokā, acu priekšā uzaust sava redzes glezna un mutē ir tā – īpašā, sātīgā, spēcīgā un reizēm maigā garša. Tāds liels, sulīgs gabals uz šķīvja ar rupjmaizes šķēlīti... Siekalas mutē un mēli var norīt!

"Tasty" tevi iedvesmo siļķei kažokā – te ir idejas gan kārtīgas klasikas cienītājiem, gan tiem, kas šogad gatavi izmēģināt ko jaunu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!