Šodien svētki visiem picu mīļotājiem, nu, tātad visiem. Jo kurš gan nav picu mīļotājs? Un tieši šodien ir starptautiskā picas diena. Visa pasaule šodien ēd picas... Nu patiesībā tieši tāpat kā visas citas dienas kopš pašas pirmās picas pasaulē. Paldies tev, Itālija!
Brīnums, bet par picas izcelsmi neko daudz nestrīdas pat amerikāņi. Tā nu tas ir – picas ir un ir itāļu virtuves dārgums un Itālijas dāvana cilvēcei. Protams, ja ļoti gribētos pastrīdēties, varētu iedziļināties picai līdzīgu ēdienu vēsturē, kas iestiepjas laikos pirms mūsu ēras un kurā iesaistīti ķīnieši, romieši grieķi, persieši un vispār visas tautas, kas kaut kad, izsalkuma māktas, atklājušas, ka graudus var sasmalcināt, sajaukt ar kas nu pie rokas un visu uzlikt uz karstiem akmeņiem. Kaut kas jau sanāk – un tas "kaut kas" ir picas vecvecevec... vārdu sakot, sens sencis.
Fokača, šī plakanā maize, kurai teju tikai milti, olīveļļa un olīvas vajadzīgas, tā jau ir salīdzinoši nesenā pagātnē dzimusi picas vecmāmiņa. Taču par picas pārskatāmiem pirmsākumiem var runāt, sākot ar laiku, kad maizes cepšanā iesaistās arī tomāti. Pirmie tomāti no Amerikas ierodas Eiropā 16. gadsimtā, bet pāris gadsimtus nonīkst pilnīgi bezjēdzīgi, jo, tāpat kā kartupeļi un citi nakteņu dzimtas dārzeņi, tiek uzskatīti par indīgiem.
Sazin kā 18. gadsimtā kāds iedomājās pagaršot tomātus. Nu tad beidzot! Nenomira! Un maisam gals bija vaļā. Neapolē kāds iedomājās, ka uz cepeškrāsnī ceptās plakanās maizes, kas bija nabagu ēdiens, beidzot varētu uzlikt tos tomātus. O, tas bija īsts izrāviens! No nabagu ļaužu ēdiena pica kļuva par inovāciju un īstu trendu. 1807. gadā Neapolē bija jau 54 picērijas, pilnas ar smalkiem ļaudīm, kas pēkšņi bija satrakojušies pēc itāļu nabagu ēdiena: krāsnī ceptas maizes ar tomātiem un sieru!
Pasaulē vecākā picērija Neapolē "Antica Pizeria Port'Alba", starp citu, darbojas vēl šodien. Un Neapoles stila pica – ar īpaši raudzētu mīklu, cepta malkas krāsnī – joprojām ir viena no populārākajām un iekārotākajām picām pasaulē, kam Eiropas Savienība piešķīrusi aizsargājamas picas statusu. Vārdu sakot, katrs nevar paziņot, ka cep Neapoles picu – tur jāsakrīt vairākiem kvalitātes kritērijiem! (Latvijā ir vairākas picērijas, kas cep Neapoles stila picas, ar to viss kārtībā, bet, lai varētu teikt, ka viņi cep Neapoles picas, viņiem jāsaņem atļauja no Itālijas, vistuvāk šim godam šobrīd, šķiet, ir "Street Pizza" Pārdaugavā.)
Picas vēsture ir garšīga un aizraujoša, bet tajā iecirtīsim zobus citreiz – šovakar vai nu jāzvana, kur parasti, vai jāvelk ārā milti, prošuto, olīvas, tomātu mērce, siera klucis un visas citas jūsmāju iemīļoto picu sastāvdaļas un jāķeras pie cepšanas. (Par ananasiem uz picas taču jūsmājās neviens, cerams, nestrīdas?)
