Tur tante kotletes mums cepa
Un ļoti priecājās par mums.
Pie sevis smaidīja ko slepu.
Ak, tante kotletes mums cepa.
Vēl tur bij rozīnes no krepa
Un mazās špicglāzītēs rums,
Un tante kotletes mums cepa
Un ļoti priecājās par mums.
Šāds Imanta Ziedoņa dzejolis atrodams Janīnas Kursītes grāmatā "Virtuves vārdene". Ko gan te vēl piebilst, vai ne? Ir skaidrs, ka kotletes ir mīlestības forma.
Kotletes ir mūsu nepateiktie siltie vārdi, rūpes un dažreiz arī uzupurēšanās. Ja veģetārietis cep kotletes otram cilvēkam – vai tad tā nav mīlestība? Ja cilvēks, kuram ir tievēšanas diēta, cep neprātīgi smaržīgas un sulīgas kotletes kādam, kuram tās ļoti garšo – vai tad tā nav īsta (un ļoti varonīga!) upurēšanās?
Mājīguma sajūta, mīļas bērnības atmiņas par mammas ceptajām kotletēm, ko nepārspēt nevienam, omulīgas, ģimeniskas vakariņas un maza, murrājoša laimīte sirds un vēdera rajonā – tāda ir kotlešu būtība. Cepam kotletes!