Foto: Shutterstock
Ja katras tautas virtuves piedalītos olimpiskajās spēlēs, tad ukraiņi būtu sasodīti spēcīga komanda. Katram spēlētājam ir sava aizmugure un rezervisti, katrs spēlētājs debitē vairākās disciplīnās ar izciliem rezultātiem, katrs spēj startēt gan individuālajā, gan komandu spēlēs. Perfekts ir ikviens, sākot ar sālījumiem, beidzot ar vareņikiem, par spilgto flagmani boršču nemaz nerunājot.

Ukrainā pirmo un vienīgo reizi biju pirms piecpadsmit gadiem. Kopā ar kolēģiem Lieldienu brīvdienās aizbraucām uz Odesu. No šī ceļojuma visspilgtāk prātā palikušas platās ielas (patīk man tā leģenda, ka ielas tik platas, jo Odesā bijis tāds tautību mikslis, ka vislabāk sarunāties vai ceļu parādīt varēja žestikulējot. Un tam vajadzēja papildu vietu, lai uz ielām un ietvēm varētu izvicināties, netraucējot pārējiem), Lieldienu maižu grēdas veikalos un uz ielām, kā arī virtuves daudzveidība. Tolaik Latvijā bija treknie gadi un latviešu izpratnē Ukrainā viss maksāja santīmus, tādēļ saprotama lieta, ka tika uzdzīvots restorānos un ņemts viss, ko vien viesmīlīgie Odesas restorāni piedāvā. Atskatoties uz šo seno ceļojumu, varu teikt, ka trīs dienas Odesā ir par maz, lai apgūtu visu ukraiņu virtuvi, bet tas bija labs iesākums.

Sālījumu bļodas

Ukraiņi ir meistari ne tikai sālīta speķa gatavošanā. Viņi prot iesālīt un ieskābēt visu – sākot ar brūklenēm un ķiršiem, beidzot ar tomātiem kāpostgalvām. Ukraiņu sālījumi ir perfekta priekšspēle, gaidot ēdienu. Ja vēl klāt mazā glāzītē tiek iemalkots tikko no ledus noņemts degvīns – biezs, tumīgs, bez smaržas un garšas, bet ar sildošu efektus, kas tiek papildināts ar tīkamu reibumu, dzīve šķiet vairāk nekā skaista, mēle raisās un mīlestība pret līdzcilvēkiem aug.

Maizes oratorija

Cept maizi ukraiņiem patīk, ļoti patīk. Un šeit maize nav vienkārši maize – tas ir mākslas darbs ar savītām bizēm, graudu vārpām un puķu vītnēm, kas izveidotas no mīklas. Saprotams, ka visgreznākās ir kāzām un kristībām ceptās maizes, bet arī ikdienas patēriņa kukulīšos vietējās cepējas iezīmēs kādu rudzu vārpu vai saules zīmi.

Foto: Shutterstock

Ukrainā ir maizes, ko cep tikai konkrētos svētkos, piemēram Ziemassvētku maizi makivnyk (sarullēts mīklas klaips, kas bagātināts ar magoņu sēklām) vai Lieldienu maizi, ko sauc par pasku – un nē, tas nav biezpiena tornis kā gribētos domāt. Paska drīzāk atgādina krievu kuliču, bet kā paši ukraiņi saka: treknāks, skaistāks un garšīgāks.

Lai arī par ukraiņu nacionālo puķi tiek dēvēta saulespuķe – pateicoties ukraiņu karoga dzeltenajam tonim, taču, baudot vietējo beķereju, par tādu droši var dēvēt arī magoni. Ukraiņi magoņu sēklas labprāt dāsni pievieno kā maizei, tā bulciņām un kūkām. Un ne tikai, magoņu sēklas savu vietu atradušas arī putrās un vareņikos.

Vareņiks – tūkstošveidis

Esot Odesā nobaudīju vien kādus astoņus veidus vareņiku, vairāk nejaudāju, jo, lai notestētu visus, to trīs dienu bija par maz. Faktiski, nespēju iedomāties produktu, kas netiktu iestrādāts mīklas pīrādziņā – pelmenī. Tas vienlīdz labi garšo kā ar sēnēm un gaļu, tā ar ķiršiem un biezpienu.

Aukstā un karstā zupu leģenda

Ja esi Ukrainā, tad boršča un okroškas nobaudīšanai ir jābūt must have gardēža ceļvedī. Zupu plūdumam jāļaujas gluži kā Odesas plato ielu plūsmai – vienā virzienā sātīgais un pikantais borščs, otrā – atpirdzinošā okroška.
Borščs te jānogaršo, pat ja ienīsti bietes un visu, kur tās pievienotas. Ar boršču ir gluži kā ar franču sīpolzupu, ko ēd pat sīpola nīdēji. Es piederu pie biešu neēdājiem, ja tās atrodas zupā – bērnības trauma, bet Ukrainā es šo nepatiku noignorēju un izbaudīju katru lāsi. Latvijā gan tāpēc nekļuvu par sārtās zupas fani un gatavotāju.

Tomēr mans ukraiņu zupu favorīts ir okroška – gan gatavota uz kefīra, gan uz kvasa bāzes. Šo zupu esmu gatava ēst kā vasarā, tā ziemā, no rīta un vakarā.

Kotlete, kas nav kotlete

Karstā eļļa izvārīta vistas krūtiņa, izoderēta ar kilogramu sviesta un pasniegta ar svaigi ceptiem kartupeļiem – tāda ir Kijevas kotlete. To pasūtot restorānā, jārēķinās, ka vēl kaut kam vietas vēderā var nepietikt. Ļoti sulīgs un sātīgs ēdiens. Starp citu, gaļu ukraiņi tiešām prot pagatavot īpaši sulīgu. Iespējams, kas tas tādēļ, ka ļoti daudz receptēs gaļa tiek ieģērbta kādā mētelītī – mīklas, sāls, kāpostlapās un tikai tad gatavota.

Biezpiena našķi

Saldais pārītis sirņiki (biezpiena plācenīšu ekvilavents syrniki) un naļišņiki (plānās pankūkas, kas pildītas ar saldu biezpienu un saritinātas desiņā), ir tā vērti, lai dotu tiem iespēju iemīlēt un salīdzināt ar mūsu pašu gatavotiem kārumiem. To, vai garšo labāk, tāpat vai arī "mana ome taisa garšīgākus", katram jāpārliecinās pašam.

Man šie kārumi šķita biezpienīgāki un treknāki, nekā Latvijā, bet varbūt tur bija klāt pievienota ukraiņu mīlestība?

Nacionālā putra banušs

Banušu pasniedz arī restorānos, lai gan tā ir vienkārša no kukurūzas miltiem tapusi putra, tāds ukraiņu polentas un bukstiņputras krustojums. Putra bagātināta ar saceptu un sačurkstinātu gaļiņu un sēnēm. Nenoēsties! Ja ar šādu iesāksi brokastis, tad pievārēt slavenās Odesas Patjomkina trepes ar 192 pakāpieniem tāds nieks vien būs.

Tas ir tas, ko man ir izdevies nobaudīt, bet saraksts, ko vēl vajadzētu, ir garš – vēlmju sarakstā rindojas gan zivju (ļoti kārojas sautēta līdaka un zandarts ar sēnēm un vēžiem), gan gaļas ēdieni (jānogaršo kručeniki – latviešu irbīšu brālēni), tāpat uzskatu, ka pārāk mazu iespēju esmu devusi ukraiņu sēņu ēdieniem!

Taču kamēr tiek sapņots par garšu ceļojumu uz Ukrainu, aizceļot var arī, sēžot savā virtuvē, – atliek tikai izvēlēties recepti, uzlikt fonā ukraiņu mūziku un gatavot!

Labu apetīti jeb "Смачного!", kā saka Ukrainā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!