Ja nu ir kāda zupa, kas ir kaut kas vairāk nekā zupa, tā, protams, ir vistas zupa. Tā ir rūpju, maiguma, mātišķības, mierinājuma un spēcinājuma apvienojums. Īsi sakot, vistas zupa ir veids, kā pateikt: es tevi mīlu. Jebkurā vecumā, statusā, gadalaikā un diennakts laikā. Jebkad.
Vistas zupu dod tiem, kas sasirguši, tiem, kas novārguši, tiem, kas nosaluši, tiem, kas nobēdājušies, tiem, kas ceļā, tiem, kas grib mammu, tiem, kas paši ir mamma... un, protams, visiem, kas izsalkuši.
Daudziem no mums bērnības atmiņās ir slimošana kā īpašie laimes brīži – kad rūpju, buču un mīļuma bija vēl desmitreiz vairāk kā parasti. Jā, bija arī kaut kādas rūgtas zāles droši vien, bet vislabākās zāles bija karsts vistas buljons, ko mamma vārīja speciāli tev, un tas buljons garšoja pēc tīras mīlestības.
Un kas gan vēl pabaro tik labi, tik sātīgi, tik maigi, tik spēcinoši un vienlaikus tik viegli kā vistas zupiņa! Šķīsti caurspīdīgs buljons, kurā planē trauslas nūdelītes vai makaronu zvaigznītes, baltās vistas gaļas gabali bagātīgā daudzumā, nedaudz taukactiņu un sagriezti pētersīļi pa virsu – un viss ir karstāks par karstu, un garaiņi kūp gaisā, izplatot gardāko smaržu pasaulē... Kura gan zupa saltajā, miglainajā robežā starp vēlu rudeni un ziemu vēl spētu tā sasildīt un iepriecināt!
Vistas zupa ir liela lieta – sasilda ne tikai miesu, bet tiek līdz pašai dvēselei. Pasaulē, kas ir diezgan traka padarīšana, tas ir tik svarīgi: paēd, jūties tāds samīļots un saproti, ka viss būs labi. Viss būs labi!
Kamēr mēs vārām vistas zupas, tikmēr ir cerība. Gan vēders pilns, gan dvēsesle siltumā. Tāpēc jau tās vistas zupiņas ir izdomātas.
