Mājas kafejnīcu dienās Druvienas muižā Druvienas Latviskās Dzīvesziņas Centrs pavārmākslas meistare Laura Ķirse bija sagatavojusi tādu ēdienkarti, kur siekalas saskrien mutē, tikai izlasot vien. Viss sākas ar Lauras radīto uzkodu, kuru baudījušie saka: absolūts šedevrs!

Pirms stāstīt receptes gaitu, Laura piebilst: "Daudzumus nerakstu, vien piezīmēju, ka siržu un gaileņu proporcija ir 1:1."

Sviestā un eļļā sacep glīti brūnus sīpolus un ķiplokus, ne veselus, protams, bet sakapātus gabalos, kas paša acij un zobiem tīkami. Manām acīm un sakodienam tīkami ir palieli gabali, lai, uzkožot, sajustu garšu dažādību un ēdiens ne mirkli nesāktu šķist vienmuļš.

Turpinot cept, pievieno svaigas, noskalotas cāļu sirdis (es lietoju veselas, bet rokdarbnieki var droši sagriezt sīkāk), sacep smuki brūnas.

Tad pievieno uz kādas citas pannas sviestā un eļļā saceptas gailenes (nedaru to kopā, jo gailenēm izdalās apnicīgi padaudz ūdens).

Pārlej visu pasākumu ar saldo krējumu, tā, lai riktīgi nosedz un vēl čut čut. Sautē nesteidzīgi, līdz saldais krējums nezin kur pazudis un masa kļuvusi tāda kā līmīga.

Tad pievieno sāli, piparus, svaigu, sakapātu timiānu (ja svaigo apēduši gliemeži un nākas lietot kaltētu, tad to pievieno agrāk, reizē ar saldo krējumu). Un tad konjaku. Šļuku. Maisot pacep vēl minūti vai divas, lai konjaks atdod savu garšu un arīdzan atvadās no promilēm.

Bildē šis ēdiens atrodas uz Inese Zvejniece ceptās lauku saldskābmaizes, kas ir absolūti labākā lauku maize, ko esmu ēdusi. Piedodiet, visi pārējie lauku maizes meistari! Ja gadīsies plānot ceļojumu uz Gulbenes novadu, ir pilnīgi noteikti vērts iepriekš sazināties ar Inesi un aizrunāt kādu kukuli maizītes.

Ja nu tomēr neveicas tikt pie Ineses maizītes, var uzgrauzdēt kādu citu tumšas krāsas maizi un izveidot šo salikumu. Lai gan šis ēdiens varētu tik pat labi atrasties arī uz pērļu grūbām, piemēram.