Kad izdzirdam vārdus "spageti", "pasta", "makaroni", mums noteikti ienāks prātā Itālija. Protams, nevar arī nodalīt nūdeles dažādās Āzijas valstīs, bet pastas receptes vairāk asociējas ar Itāliju. No vēstures perspektīvas zināmākais mīts ir tas, ka Marko Polo atveda pastu uz Itāliju no Ķīnas 13. gadsimtā. Laika gaitā kultūras ir pieņēmušas un pielāgojušas receptes – vai nu dēļ kolonijas statusa, misionāru ietekmē, kara un bada laikos u.c. Piemēram, mums visiem zināmo kruasānu vēsture meklējama Austrijā. Ābolu pīrāgs – no Lielbritānijas. Zemesriekstu sviests – patiesībā no Kanādas, nevis Amerikas.
Vai kaut kam obligāti jānāk no specifiskas vietas, lai tas būtu pēc iespējas autentiskāks? Noteikti nē – recepte ir dota, lai pastāstītu galveno procesu. Garšu un tā turpinājumu nosaka pats gatavotājs.
"Napolitan" recepte radās 1950. gadā, pēckara Jokohamā. Šo recepti pagatavoja "New Grand Hotel" galvenais pavārs, kuru iedvesmoja amerikāņu karavīru sapakotās maltītes "MRE" jeb "Meal, ready-to-eat", kas sastāvēja no spageti un tomātu mērces.
Tā kā tomātu mērce bija ārkārtīgi reta sastāvdaļa pēckara Japānā, kečups tika izmantots kā tomātu pastas aizstājējs. Pavārs šo recepti nosauca spageti "Napolitan", par godu Neapolei pilsētai, Itālijā. Recepti iesaka Rihards – "Instagram" meklē viņu kā @riharudo.bento.
Sagriež sēnes, desiņas, sīpolu, papriku. Sarīvē Parmezāna sieru.
Uz karstas pannas cep gan sīpolus, gan šampinjonus, līdz tie kļūst zeltaini brūni.
Pieliek kūpinātās desas un cep 5-7 minūtes uz vidēji lielas uguns.
Pašu pēdējo pieliek zaļo papriku. Tiklīdz tā ir pielikta, iemaisa kečupu, sojas mērci un Vusteras mērci. Visu apmaisa un pasautē uz mazas uguns.
Lai garšu sabalansētu, var pievienot mazu pikucīti sviesta, kas ļaus izveidot tomātu pastai līdzīgu konsistenci.
Pastu vāra sālsūdenī (tik ilgi, cik norādīts uz iepakojuma).
Nolej ūdeni, liek klāt uzceptos dārzeņus, desiņas, mērci un apmaisa.
Pasniedz ar Parmezāna sieru.
Lai labi garšo jeb kā Japānā teiktu – "Itadakimasu"!
