Pēc šajā nedēļas nogalē (atkal) saņemtiem (gribētos teikt, neskaitāmiem, bet nē, kāzu banketus es pagaidām nerīkoju, tātad, skaitāmiem) komplimentiem, esmu gatava dalīties ar savu rosola recepti.
Jā, ro-sols. Ar "o". Jo šis nav TAS rasols, kas ierakstīts mierlaika un pēc tam – pat padomju pavārgrāmatās ar receptūru, kurā ir nēģi, nāras, anšovi un tamlīdzīgas smalkas lietas. Šis ir mans rosols. Tā smalkā un bagātīgā rasola nabaga radinieks. Recepte tiešām ir vienkārša, savukārt garša – nebaidos teikt, izcila. Vai arī visi, kas ēduši manu rosolu, melo. Bet kāpēc lai viņi to darītu?
Galu galā, arī es pati zinu, ka mans rosols ir tīri izdevies. Kad pēc pagatavošanas tas ielikts ledusskapī, lai garšas hormanizējas, es to nakts melnumā apciemoju vairākas reizes, nu tīri tā, pārbaudīt, vai garšas tiešām savelkas, kā nākas. Un ar katru reizi tas kļūst arvien garšīgāks un garšīgāks! Nākamajā rītā šaurā ģimenes lokā tas tiek pasludināts par visu laiku labāko rosolu. Ja notiek brīnums un kāda maza bļodiņa izdzīvo līdz aiznākamās dienas rītam, tad kā otrās dienas rosols tas kļūst jau par kaut ko ārpus šīs pasaules.
Vēl kāds motivators, lai pastāstītu sava tiešām vienkāršā rosola recepti, bija kāda draudzene, kas atzinās, ka nekad mūžā nav gatavojusi rasolu, un pasaulē, kurā pilnīgi visi gatavo rasolu, viņai esot gandrīz vai kauns jautāt kādam recepti. Klau, šitā gan nevajag! Šis ir lieki! Ikviens, kurš pagatavojis kaut ko un cienā citus, ne tikai neprātīgi lepojas ar savu veikumu, bet to vien gaida, lai kāds viņam pajautā recepti! Un šo recepti viņš ir gatavs izstāstīt lielās līnijās, ar rokām plātoties, nodiktēt pa burtiem, izstāstīt pa telefonu – galvenais, lai recepte aiziet tautās, tiek gatavota un baudīta! Dalīties ar recepti ir gandrīz tas pats, kas dalīties ar ēdienu. Un tā jau ir svēta lieta un dod cerību mums visiem.
Sastāvdaļas
Sagatavošana
Uzvāra kartupeļus ar mizu. Ideāli, ja kartupeļi ir no tiem, kas paredzēti salātiem, tātad nevis miltainie un jūkošie, bet tie otrie. Atdzesē.
Uzvāra olas. (Zinu, ka cilvēki mēdz vārīt kartupeļus un olas vienā katlā, es to kategoriski nedaru, man tas neliekas higiēniski, kaut arī salmonella vārīšanās temperatūru nepārciešot, tik un tā – ne, ne, ne. Olas vārot, pieberu kārtīgu sauju sāls – tad, ja pārplīst čaumala, baltums neizplūst.)
Sāk griezt visas sastāvdaļas nelielos kubiņos. Nelielos, tiešām. Lieli gabali kopā nebūs gardi, bet nevar arī pārcensties ar sīksīku sakapāšanu, tā maisot var sanākt biezputra.
Griež tātad kartupeļus, olas, gurķus un desu. Piebildīšu, ka katru sagriezto produktu liek atsevišķā bļodiņā. Tas tāpēc, lai skaidrāk saprotamas proporcijas. Tās jāredz uz aci un vienkārši jāsajūt, ka varbūt kartupeļu par daudz vai gurķu par maz. Olu par daudz parasti nemēdz būt, un desas arī.
Runājot par desu, es atļaušos nosaukt desu, kas manai receptei der vislabāk jau gadiem – Lido Ekstra desa. Šķiet, tā ir taukaināka par jebkuru doktordesu vai citu vārīto desu, varbūt tāpēc man liekas labākā, bet noteikti der jebkura vārītā desa, katram jāatrod savs labākais variants. (Es netaisos ielaisties diskusijā ne ar vienu, kurš stāstīs, ka cepetis, žāvēta vista, vārīta liellopa gaļa un citas gaļas ir daudz cienījamākas rosola sastāvdaļas. Rasola – varbūt. Bet atgādināšu, ka mēs te maisām rosolu, rosolu pēc manas receptes.)
Runājot par gurķiem – svarīgi izvēlēties lielākus, vēlams, ne pārāk kraukšķīgus, lai nelec ārā no diezgan mīksto sastāvdaļu struktūras, un, kas svarīgi, ne pārāk saldus. Saldas marinādes ir veikalu marinēto gurķu posts, īstā veiksme atrast īstos, kas ir kreptīgi un vidēji cieti, pipargurķīši ir par cietu, neder. Katram jācenšas atrast savs ideālākais variants un zorte. Man ideālākie ir pašu konservētie.
Visu sagriezto kārtās ieber lielā bļodā, kurā notiks rosola sajaukšana.
Svarīgākais brīdis – mērces gatavošana. Uz receptē minēto produktu daudzumu ņemu vismaz 6-7 lielas ēdamkarotes ar krējumu un tikpat daudz majonēzi. Runājot par majonēzi, šī nav reklāma, bet mans gadiem ilgs ieradums: izmantoju majonēzi "Francis", eksperimenti ar jebkuru citu majonēzi bijuši neveiksmīgi, mērces garša beigās nebija īstā.
Tālāk viss ar sajūtu, nojautu un gadiem kopjamu meistarību. Tehniski tas ir tā, ka pievieno vēl tējkaroti krievu sinepju, divas tējkarotes franču sinepju, tējkaroti mārrutku, sāli pēc garšas, piespiež citrona sulu bagātīgi – un tad visu samaisa, cerot, ka garša būs īstā. Ja liekas, ka ir – lieliski. Ja nav, jāieklausās mērcē un sevī – kā pietrūkst? Sāļuma? Stipruma? Kreptīguma? Ja liekas, ka sinepju par daudz, to risinām ar kādu krējuma karoti vēl klāt. Jāsaprot arī, ka mērcei jābūt maķenīt stiprākai un efektīgākai, nekā parastam ēdienam – tā sajauksies ar visām sastāvdaļām un mazliet nomierināsies.
Pielej mērci visam sagrieztajam un samaisa – cenšoties nepārmaisīt. Maisot jāžļurkst. Jābūt tai sulīgajai, ēdienu pasaules tīkami nepiedienīgajai skaņai, ja vēlaties. Ja mērces būs par maz, rosols būs pasauss. Bet visām sastāvdaļām ir jābūt mērces bagātīgi ieskautām, turklāt jāatceras, ka nakts laikā daļa produktu mērci uzsūks.
Ja liekas, ka mērces par maz, ieteicams nenoslinkot un mērci atkal pagatavot atsevišķā bļodiņā, tikai tad var cerēt uz īsto garšu.
Reizēm garšojot notiek tas, ko sauc par rosola nodevību. Proti, pat, ja mērce ir gana stipra un izteiksmīga, pēc rosola samaisīšanas reizēm liekas – sāls par maz. Tad ļoti gribas piebērt sāli pašam rosolam un vēlreiz samaisīt. Uzmanīgi – reizēm sāls tiešām par maz, bet reizēm garšas vienkārši nav savilkušās pietiekami.
Pagatavoto rosolu uz nakti liek ledusskapī, lai garšas savelkas un harmonizējas. Pa nakti vairākas reizes iet pārbaudīt, nedaudz uzēdot, stāvot tumsā pie atvērta ledusskapja un cenšoties nevienu nepamodināt.
Lai izdodas un garšo!