Foto: Publicitātes attēls

Oktobra beigās Rīgā viesojās vīna nama ''Achaval-Ferrer'' vīndaris Gustavo Rearte.
Nelielo, bet ļoti prestižo Argentīnas vīna darītavu "Achaval-Ferrer" var apskaust ikviens jauna biznesa aizsācējs – viņu stāsts ir par to, kā vīzija un sapņi pārtop realitātē, turklāt tādā, ko novērtē visā pasaulē.

1998. gadā divu draugu dibinātā "Achaval-Ferrer" ir viena no nedaudzajām Jaunās pasaules kompānijām, kuras vīni ļoti augstu novērtēti starptautiski. Pirms "Achaval-Ferrer" neviens no Dienvidamerikas vīniem nebija ieguvis piecas zvaigznes respektablā izdevuma "Decanter" vērtējumā vai pārsniedzis 90 punktu atzīmi "Wine Spectator" rangā.

Jau trīs gadus "Achaval-Ferrer" vīna darītavā vīndara pienākumus pilda Gustavo Rearte – 31 gadus vecs argentīnietis, kurš sākotnēji par savu profesiju bija izvēlējies medicīnu.

Šoruden Gustavo, apceļojot Eiropu un iepazīstinot Vecās pasaules vīna cienītājus ar izcilajiem "Achaval-Ferrer" vīniem, bija iegriezies arī Rīgā.

– Kā jūs nonācāt līdz vīndara amatam un "Achaval-Ferrer"?

Sākumā divus gadus studēju medicīnu. Mana drauga vecākiem pieder neliela vīna darītava Mendosā, un viņš ierosināja, lai es iegūstu grādu vīnzinībā. Pēc pāris mēnešu ilgām pārdomām nolēmu tā arī darīt, un man ļoti palīdzēja zināšanas ķīmijā, ko ieguvu medicīnas augstskolā. Pēc tam ar katru gadu arvien vairāk iemīlēju savu jauno profesiju. Pēc trim studiju gadiem vienu gadu veltīju ceļošanai pa pasauli, lai iepazītos ar vīna darīšanas niansēm. Strādāju vīna darītavās Jaunzēlandē, ASV, Napas ielejā un pēc tam atgriezos Argentīnā, lai pabeigtu mācības. Tad arī uzsāku praksi "Achaval-Ferrer" un viņi nolēma mani piesaistīt kā jaunāko vīndari.

Izglītošanās process vīna lietās ir bezgalīgs, es joprojām daudz mācos. Tagad, esot Eiropā, cenšos izmēģināt pēc iespējas vairāk dažādu vīnu, jo Dienvidamerikā Eiropas vīni nav nemaz tik pieejami, tie ir ļoti dārgi.

Tāpat Eiropā cenšos iegūt pēc iespējas vairāk informācijas, ko cilvēki sagaida no vīna, kas viņiem patīk, kādas ir viņu izvēles un vīna baudīšanas tradīcijas un pieeja, lai to pēc tam liktu lietā mūsu uzņēmumā.

Kompānija, ko 2011. gadā iegādājās "SPI Group", vēlas turpināt sadarbību ar mūsu ierastajiem tirgiem, kā arī paplašināt savu ģeogrāfiju, ienākot, piemēram, Baltijas valstīs un palielinot savu portfeli šeit. Esmu te saticis ļoti interesantus cilvēkus, kas izbauda mūsu un Dienvidamerikas vīnus, kas man kā vīndarim ir ļoti svarīgi.

– Kas jums patīk un nepatīk vīndara darbā?

Man patīk atrasties vīna pagrabos, katru dienu zināmu laiku pavadu pie mucām, pārbaudot vīnu, lai saprastu, kādā attīstības punktā šai momentā ir katrs vīns un kādā virzienā tas attīstīsies. Ražas novākšanas laiks gan ir tādas "love and hate" attiecības, mīla un naids vienlaicīgi.

Man patīk šis gada laiks, kad mēs vienu vai divus mēnešus pavadām darītavā, intensīvi strādājot pie mūsu vīniem, bet tai pašā laikā es to neieredzu, jo strādāju pa 20 stundām diennaktī septiņas dienas pēc kārtas vairākas nedēļas no vietas, lai iegūtu labāko rezultātu. Bet esmu laimīgs par izvēlēto profesiju, jo neesmu ne par jaunu, ne par vecu – man vēl ir daudz laika izglītoties un iegūt zināšanas, kā labāk darīt savu darbu, jo man "Achaval-Ferrer" tomēr uzlikta ļoti augsta latiņa.

– Kā sākās "Achaval-Ferrer" stāsts?

Santjago Ačavals (Santiago Achaval) reiz bija aizbraucis uz Itāliju, lai iepazītos ar vīna darīšanu. Tur viņš iepazinās ar vīndari Roberto Čipreso (Roberto Cipresso), kurš savukārt ieradās Argentīnā, lai izpētītu, vai iespējams uzsākt vīna biznesu. 1998. gadā Čipreso atbrauca uz Mendosu, noīrēja mašīnu un devās uz Uko ieleju, kur ieraudzīja pamestu vīna dārzu – "Finca Altamira". Tajā pašā dienā viņš piezvanīja Ačavalam uz Kordovu un teica: "Santjago, es atradu perfektu vietu, lūdzu, ar pirmo lidmašīnu dodies uz Mendosu! Man vajag tavu piekrišanu, lai iegādātos šo zemes gabalu!" Santjago aizlidoja un teica: "Roberto, tu esi traks, es nepirkšu šo vīna dārzu!", jo tas bija pamests un nekopts. Starp pāraugušajiem vīnogulājiem ganījās cūkas, kas ēda ogas. Tomēr galu galā Roberto pierunāja Santjago, kurš savukārt pierunāja itāļu biznesmeni Manuelu Ferreru (Manuel Ferrer) investēt šajā idejā. Tā viss sākās – 1998. gadā viņi noīrēja nelielu vīna darītavu, kas atrodas netālu no mūsu tagadējās darītavas, un nolēma izveidot savu kompāniju. Manuprāt, tas ir lielisks stāsts par to, kā ir jāpiepilda savi sapņi.

Kompānijas pats pirmais "vintage" vīns bija "Finca Altamira 1999", patiešām vienreizējs. Tas mums bija milzīgs panākums, jo pirmo reizi Dienvidamerikas vīns saņēma piecas "Decanter" zvaigznes. Tad kompānijas īpašnieki nolēma paplašināt darbību, nopērkot citus vīna dārzus Mendosā – ar seniem vīnogulājiem, jo tiem ir sava personība. Tā bija dibinātāju sākotnējā ideja – iegūt vecus vīna dārzus ar īpašu ''terroir'' (terroir (fr.) - zemes, klimata un reljefa apstākļi, kas piešķir vīnam īpašu raksturu).

Pēc pāris gadiem viņi iegādājās vēl vienu vīna dārzu – "Finca Bella Vista", kas ir vairāk nekā 100 gadus vecs. ''Finca Altamira'' atrodas ielejā Mendosas dienvidrietumos 1200 metrus virs jūras līmeņa, "Finca Bella Vista" – 900 metrus virs jūras līmeņa. Arī tajā aug "Malbec'' šķirnes vīnogas.

2004. gadā kompānija iegādājās pagaidām pēdējo īpašumu – ''Finca Mirador'', kas atrodas Mendosas reģiona austrumos 800 metrus virs jūras līmeņa. Tas ir mūsu jaunākais vīna dārzs, jo ir "tikai" 85 gadus vecs, bet tā daba un terroir ir pilnīgi citādi – smilšaina, mālaina augsne, kas dod absolūti atšķirīga rakstura malbeku. Šie ir mūsu trīs tā saukto "viena vīna dārza" top līmeņa ''Malbec'' vīni. Tiem sekoja jaunākais vīna dārzs, no kura nāk mūsu "Cabernet Franc" un "Merlot" vīni, kas apvienoti "Quimera" vīnā.

"Quimera" ir mūsu tā saucamais "Bordo sajaukums", jo tiek izmantotas šim vīnam raksturīgās vīnogu šķirnes, taču tajā pašā laikā saglabāta mūsu, Argentīnas vīnu, filozofija. Sajaukuma proporcijas mainās katru gadu, visvairāk izmantots ir "Malbec", bet pārējās šķirnes izvēlamies atkarībā no tā, ko mēs jūtam, kāds vīns varētu būt pēc 10-15 gadiem. Mums tas ir liels izaicinājums – paredzēt nākotni, kā attīstīsies vīns. Līdz šim mums tas ir izdevies, iepriekšējos gados esam izdarījuši ļoti labas izvēles, ko gribam turpināt.

– Kāda ir jūsu pieeja vīna darīšanai?

Cenšamies savā vīnā parādīt katra terroir labākās īpašības, esenci, un mums tas izdodas. Šo ideoloģiju pirms 16 gadiem ieviesa Roberto Čipreso, un mēs to ievērojam visur – no plaša patēriņa līdz augstākā līmeņa vīniem.

Pārdošanas apjomu ziņā neesam liela kompānija, taču cenšamies noturēt augstu kvalitāti katrā pudelē. Man ir bijusi izdevība nobaudīt dažādu gadu mūsu "vintage" vīnus, un mani pārsteidza, kā vīndariem ikreiz ir izdevies saglabāt šo identitāti, šo ideju, pat izmantojot dažādu šķirņu vīnogas. Kad sāku strādāt "Achaval-Ferrer", man šī augstā kvalitāte bija ne tikai jāsaglabā, bet katrreiz jāsper solītis uz priekšu, un tas ir ļoti interesanti!

Mēs vīnu radām, cienot vīnogas. Gribam, lai cilvēki sajustu mūsu pieeju, mūsu mīlestību pret "Malbec", bet strādājam arī ar citām šķirnēm – "Cabernet Sauvignon", "Cabernet Franc", "Merlot", lai redzētu, kā varam radīt jaunus vīnus.

Mūsu lepnums ir trīs eleganti viena vīna dārza jeb "single vineyard" vīni – "Finca Mirador", "Finca Altamira" un "Finca Bella Vista" – katrs atšķirīgs, bet visi ir tīrasiņu malbeki, kompleksi, ar minerālu paleti un fantastisku aromātu.

Mēs esam jauna kompānija, un vēl neesam sasnieguši to vecumu, kad var objektīvi novērtēt mūsu vīnu izturēšanas potenciālu – mūsu pirmais "vintage", 1999. gada "Finca Altamira", ir tikai 17 gadus vecs. Kad man jautā, cik ilgi var turēt mūsu vīnus, es godīgi atbildu, ka nezinu. Ja teikšu, ka 20 gadus – varu kļūdīties, jo varbūt pēc diviem, trim gadiem "Finca Altamira 1999" sāks zaudēt savas izcilās īpašības, bet šobrīd tas ir lielisks vīns.

– Kurš gads līdz šim bijis labākais?

Līdz 2013. gadam labākais bija 2009. gads, bet ļoti labs bija arī 2013. gads. Kad pirms diviem gadiem iepildīju pudelēs mūsu trīs "Finca", "Quimera" un "Malbec Mendoza", nospriedām, ka 2013. gads ir līdz šim labākais. Togad bija izcila ogu kvalitāte un arī vīns ir sanācis ar izciliem raksturlielumiem. Laba bija ne tikai vasara, bet arī viss gads – no sākuma līdz beigām.

2014., 2015. un 2016. gads bija citādi Mendosas apgabalam, jo vētra "El Nino", kas nāca no ziemeļiem, piešķīra atšķirīgu perspektīvu galvenajam vīnam, kas kļuva līdzīgāks Bordo vīniem, jo gads bija lietains, kā Francijā – Mendosa ir ļoti sauss reģions. Pirms "El Nino" sākām attiecīgi sagatavot savus vīna dārzus, paturot tos sausumā līdz vētrām, ļaujot, lai lietus ir vienīgais mitrums, ko tie saņem. Lai saglābtu vīnogulājus, nošķīrām ogu ķekarus, lai izvairītos no pārmērīga mitruma, neļāvām sakuplot lapām. Lai arī 2014. gada vīns vēl tiek izturēts, mēs jau tagad esam ar to ļoti apmierināti. Pēc gada tas nonāks Eiropā. Arī 2015. gads sola izcilus rezultātus.

– Jūs esat izvēlējušies nedot vīna aprakstu uz etiķetes. Kāpēc?

Jā, mēs neliekam garšas un aromāta aprakstu uz etiķetes – tikai dažus faktus par to, no kurienes vīns nāk, ar nelielu attiecīgā reģiona karti. Tā darām tāpēc, lai klients varētu veidot pats savu viedokli par "Achaval-Ferrer" vīnu, lai viņam nebūtu jau viss pateikts priekšā. Mūsu "Finca" vīnu līnija jebkurā gadījumā ir dārgi augstākā līmeņa vīni, ko izvēlēsies eksperti, kuri zina, ko gaidīt no Argentīnas un "Malbec" vīniem un kuri spēs novērtēt tā izcilību.

– Kādas ir "Achaval-Ferrer" attīstības un paplašināšanās iespējas?

Mēs pie tā strādājam. Ir ideja par jauniem zīmoliem, bet, kas attiecas uz mūsu "Finca" līnijas vīniem – "Finca Mirador", "Finca Altamira" un "Finca Bella Vista", to apjoms nemainīsies – apmēram 1000 kastes jeb 12 0000 pudeles gadā katram. Tāpēc mūsu iespējamā attīstība nav saistīta ar augstākā līmeņa ekskluzīvajiem vīniem, bet plašāka patēriņa vīniem, tādiem kā "Quimera".

Intervija tapusi sadarbībā ar "Amber Distribution Latvia."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!