Foto: DELFI
Ervīnu Undeli nudien var dēvēt par ārstu, bet šoreiz runa nebūs par cilvēku veselības uzlabošanu, bet gan par pulksteņu, jo jau vairāk nekā 40 gadus viņš labo pulksteņus – gan mazākus, gan lielākus. Šī aizraušanās Ervīnu urdījusi jau skolas solā, un arī tagad viņš atzīst, ka šo profesiju nemainītu ne pret ko citu.

Ar Ervīnu tiekamies viņa darbavietā – "Baltic Watches" pulksteņu darbnīcā Vecrīgā, kur viņš ar pārējiem kolēģiem mūs sagaida sniegbaltiem halātiem mugurā. Pulksteņmeistaram ap kaklu ir aukla, kurā iekārts palielināmais stikls, lai rūpīgāk varētu aplūkot pulksteņu kaites. Un arī pati darbnīca izskatās tik tīra un sterila, ka atgādina gluži vai slimnīcu. Šeit ir ne tikai klientiem redzamā telpa, kur remontā tiek pieņemti pulksteņi, bet arī citas telpas, kur svešām acīm ielūkoties nav ļauts, bet mēs esam laimīgo vidū. Te ir atsevišķa telpa, kur mazgāt pulksteņus, kur pieņemt klientus, vēl ir viena telpa, kur pulksteņi tiek pulēti, nemaz nerunājot par laboratoriju, kurā ir mikroskopi ar kameru un citas ierīces.

"Ne visi var strādāt šajā profesijā," noteic Ervīns, kurš ar lielu aizrautību stāsta par savu darbu un to, cik ļoti smalks tas ir. "Mēs skolā bijām 30, bet tā nopietni tikai divi pēc tam strādā. Strādāt jau var dažādi – kā padomju laikos ar veciem instrumentiem, iekārtām un neko nemācīties. Jā, tas arī ir darbs, bet kāda līmeņa..." norāda Ervīns. Kā atzīst pulksteņmeistars, par darba trūkumu sūdzēties nevar – viņš strādā no agra rīta līdz pat vēlam vakaram. "Es esmu pieradis pie tā, tas ir normāli. Kad serviss ir ciet un nav neviena, es mierīgi saritinos kamoliņā, sēžu pie galda un taisu savu pulksteni."

"Es jau 6. klasē zināju, ka būšu pulksteņmeistars," sarunas sākumā uzsver Ervīns. "Reizēm dažiem ir tā, ka pēc pamatskolas nezina, ko grib, bet man paveicās." Vaicāts par to, vai gadījumā kāds radinieks nav bijis šīs smalkās profesijas pārstāvis, kurš arī viņu savā ziņā ietekmējis profesijas izvēlē, pulksteņmeistars teic, ka ne. "Man tēvs un vectēvs bija ar zelta rokām, bet viņi virpoja un darīja citas tehniskas lietas." Pēc 8. klases Ervīns sāka mācīties Rīgas 34. profesionāli tehniskajā vidusskolā Juglā, kur apguva pulksteņmeistara arodu. "Tur tolaik bija viss – frizieri, kurpnieki, drēbnieki, televizoru meistari, fotogrāfi un arī pulksteņmeistari," skolas laiku atminas Ervīns, kurš atzīst, ka šajā profesijā jāizglītojas visu laiku, piemēram, viņa kolēģis divas reizes mēnesī brauc uz Šveici mācīties. Arī Ervīns pats ir mācījies Šveicē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!