Ieva Laube portālam "Tava Māja" atklāj, ka krēslu, kas piedzīvojis brīnišķīgas pārvērtības, saņēmusi mantojumā no vecmāmiņas. "To atceros kopš savas bērnības. Tas bija pārvilkts ar zaļu rakstainu vilnas audumu, kas vienmēr "koda" kājās, kad tajā apsēdos. Krēslam ir vismaz 50 gadu, tas masveidā ražots padomju laikos – 1960. gadu beigās –, taču mūsdienās jau ir visai reti sastopams."
Taujāta, kā nolēmusi ķerties pie senās mēbeles restaurēšanas, Ieva teic: "Kad krēsls nokļuva pie mums, kārtīgāk, ar šodienas acīm novērtēju tā dizainu, cik tas patiesībā ir askētisks un glīts modernisma paraugs un cik vērtīgi būtu tam iedot jaunu elpu, lai lietas ar vēsturi saglabātos un lai vecvecāku jaunības mēbeles, kas viņiem kādā momentā bijušas mīļas un ilgi kalpojušas, izdzīvotu." Viņa uzsver, ka krēsla dizains labi iederas mūsdienu interjerā. "Tam ir stāsts vairāku paaudžu garumā, tam piemīt sava veida autentiskums un liecība par laiku, kuram visi kādā mērā esam piederējuši. Saredzēju potenciālu, ka to patiešām varētu restaurēt." Ņemot vērā, ka Ievas nodarbošanās saistīta ar intelektuālu darbu pētniecībā, izdevējdarbībā un mākslas izglītībā, laikā, kad vecmāmiņas krēsls nonāca viņas redzeslokā, ļoti vēlējusies strādāt ar rokām un radīt redzamus rezultātus, kas ikdienas darbā mēdz pietrūkt.
Varētu rasties jautājums – bet, kā Ieva zināja, kā restaurācijas procesu "novadīt" un realizēt? Tur talkā nākuši apmeklētie restaurācijas kursi. "Acīmredzot, visai bieži biju saviem tuvajiem cilvēkiem minējusi, ka gribētu restaurēt šo krēslu un ka vispār vēlos darboties ar rokām, restaurējot un piešķirot jaunu elpu lietām, kas pārdzīvojušas laiku. Tā manā dzimšanas dienā ģimene un draugi man uzdāvināja restaurācijas kursus. Jau pirmajā nodarbībā atnācu ar vecmammas krēslu un sāku apjaust, kāds būs process un kas būs nepieciešams atjaunošanai."
Un process izrādījās sarežģītāks un laikietilpīgāks, nekā sākotnēji šķita, atklāj Ieva, taču tamdēļ arī esot lielāks gandarījums par paveikto. "Jau sākumā zināju, ka no krēsla kājām un koka roku balstiem būs jānoņem vecā un jāklāj jauna apdare, jāliek jauns tapsējums un jāpārvelk audums. Sākot krēslu jaukt ārā, atklājās, ka tā sānu balstiem izmantotas skaidu plates, un tās laika gaitā deformējušās, kā arī sākušas drupt."
Arī krēsla atsperes un neskaitāmās nagliņas bija sarūsējušas, taču viss polsterējums – sairis. "Beigās sanāca vesela krēsla rekonstrukcija – noņemt visu lieko, attīrīt no vecajām naglām, atsperēm, lai paliek tikai krēsla sēdenes un atzveltnes konstrukcija. Arī tai pāris vietās bija jāatjauno detaļas, kas laika gaitā bija cietušas. Atsperu vietā spriegoju jaunas jostas, izgāju cauri visam tapsēšanas procesam. Krēsla sānu malas no jauna izzāģēju no saplākšņa, tapu vietas un visus iegriezumus veidoju no jauna. Roku balstus sanāca pārfinierēt, jo esošais finierējums laika gaitā bija traumēts, maliņās atlūzis." Ieva stāsta, ka tas bijis ļoti interesants process, jo ar gludekli karsējusi veco finierējumu, lai izkaltētu līmi un dabūtu to nost. "Tad ar lielāko precizitāti līmēju klāt jaunu sarkankoka finierskaidu. Krēsla kājas, kas bija attīrītas no vecās lakas un toņa, no jauna beicēju vienā tonī ar roku balstiem un pēcāk tos lakoju." Tāpat viņa piebilst, ka pati uzmērījusi krēslu un veidojusi piegrieztni mēbeļaudumam, lai to pārvilktu.
"Pietāte un interese par seno un lietām ar vēsturi man bijusi jau sen," min Ieva. "Mākslinieciska vide un profesionāla darbība radošajā laukā man vienmēr ir bijusi tuva un klātesoša, un tas nozīmē ne tikai radīt ko jaunu, bet novērtēt arī to, kas bijis pirms mums, kādēļ tas radies un kā cilvēki ar to mijiedarbojušies, kādu vērtību tam piešķīruši. Kursos patiesāk apzinājos, cik liels darbs jāiegulda, restaurējot lietas, kāda ir secīga procesa gaita un cik ļoti liela nozīme ir detaļām un precizitātei, lai nepieļautu kļūdas un nebūtu iesāktais jāpārstrādā." Ieva teic, ka krēsla atjaunošanas procesā arī izjutusi sava veida satikšanos un vēlreiz satuvināšanos ar vecmammu, kas šobrīd reālajā dzīvē vairs nav iespējama.
