Vai ir cilvēks, kurš kaut reizi nav izjutis Fausta alkas – "...ja es uz acumirkļa teiktu: tu esi skaists, jel kavējies..."? Droši vien to vēlējušies arī Rundāles pils neskaitāmie apmeklētāji, bet nu nevar jau tur uzturēties bezgalīgi. Tāpēc tik apskaužami ir ļaudis, kas māk paildzināt senatnīgo noskaņu mirkļus, raksta žurnāls "Praktiskais Latvietis".

Solveiga un Aivars Ikerti Rundāles pils kalpu ērberģi, sauktu par Balto māju, nopirka 1997. gadā. Ēka bija gaužām bēdīgā stāvoklī, bet sienas – no 18. gadsimta, ar rotājumiem, priekšnamā vecā dēļu grīda, tālāk padilušās trepes, pildrežģa mūris jumta izbūvē... Senatnīgais vilinājums bija tik spēcīgs, ka no pārgalvīgā pirkuma nebija iespējams atteikties.

Ja tā drīkst teikt, visa ģimene ir mākslas un senatnes ķerta. Saimniecei Solveigai pieder individuālais uzņēmums "Novads", kas izgatavo arī tautastērpus. Saimnieks Aivars ir mēbeļnieks, bet vecām lietām viņš nespējot paiet garām, dzīvesbiedre joko. Viņa atceras gadījumu, kad meita Laura vēl bijusi Mākslas akadēmijas studente un praksē nokļuvusi Kandavā. Apmetušies pie kāda vīra, kam bēniņos ieraudzījuši 1896. gada pūra lādi. Saimnieks bijis ar mieru to pārdot, aizbraukuši, Aivars sapratis – ar vieglo mašīnu tādu smagumu būs grūti aizvest, jābrauc atpakaļ uz Rundāli. Bet ja nu īpašnieks tikmēr pārdomā? "Uzstutējām vieglajai uz jumta, vāks vaļā, bet atvedām!" Solveiga smaida. "Kāds tēvs, tāda meita!"

Arī dēls Māris piedalījies visos darbos, izmācījies par ekonomistu, bet mīlestība uz senatni likusi iesaistīties restaurācijas darbos gan Rīgas biržā, gan Doma baznīcā, gan Mākslas muzejā. Baltajā mājā viņš rūpīgi seko, lai viss vecais ir saglabāts, bet jaunais to nebojā.

Baltās mājas pirmā stāva viesu istabas iekārto kopš 2000. gada. Pamazām, jo vecajai ēkai piemērotu mēbeļu un iedzīves priekšmetu sagādāšana prasa laiku un pacietību, nemaz nerunājot par ēkas kapitālo remontu, kur saimnieki gribēja saglabāt senlaiku izjūtas. Toties viesi ātri vien saprata, ka viņi uzturas un nakšņo vietā, kādas citur nav. Starp citu, Ikertu dzīvoklis arī ir šajā mājā, un interesentu vajadzības viņi uzķer pirmie.

Iepazīstinot ar viesu istabām, Solveiga stāsta: "Mums te nekāda eiroremonta nav, televizorus istabās principā neliekam. Visām nav arī atsevišķas dušas telpas. Tas jāuztver ar humoru – kamēr viesi izpriecājas par savu istabu – katram tā iekārtota savādāk! – viņiem piemirstas, ka tādu remontu būtu kārojuši! Un katrā istabā ir sava neliela senlietu kolekcija vai kāds atbilstošs sadzīves priekšmets."

Bet ielūkosimies viesu istabās! Tās sajūsmina ar senlaicīgo akcentu un mīļu košumu. Divvietīgā istabā – Skaistkalnes mēbeļmeistara meitas pārdots skapis, kumode, spogulis. Jau pieminētā 1896. gada lāde, kas šurp ceļojusi no Kandavas. Daži gultu virpotie gali esot no saimnieka vecāsmātes laikiem. Visas dēļu grīdas klāj omulīgi lupatu deķīši – kā mīļās mājās. Varbūt pie jums te sapnī atnāks nekad neredzētie senči?

Saimnieki apgalvo, ka veclaiku mēbeļu kolekcija nav krāta ar nolūku, bet gan katrai viesu istabai tikai piemeklēts kaut kas senatnīgs – gan no dāvinātām, gan pirktām mantām. Aivaram kā jau mēbeļniekam šajās lietās ir galvenā teikšana. Jāatzīst – viņam ir ne tikai lietpratēja, bet arī mākslinieka garša! Patiesībā jau Baltās mājas biznesa pamatdaļa ir šī senatnes saprašana.

Žurnālā "Prakstiskais Latvietis" šonedēļ uzzināsi arī par podu krizantēmu kopšanu, sēņu slimību rozēm, rudens aveņu retināšanu, pīlādžu stādiem un zvīņenēm vannas istabā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!