Alda un Jānis Urbāni ir trešā paaudze, kas šeit saimnieko. Dažādi laiki gājuši pāri, taču Urbāni vienmēr rūpējušies par savu māju un zemi un spītīgi un neatlaidīgi strādājuši. Bagātībā nav iedzīvojušies, taču bērnus izaudzinājuši. Nu ir, par ko priecāties un citiem parādīt.
"Līču" saimniecība dibināta pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Jāņa Urbāna vectēvs Kārlis bija viens no deviņiem brīvības cīnītājiem, kuri Bikstos dabūja brīvzemi. Piešķīruši 12 pūrvietas. Vectēvs izgājis cauri Pirmā pasaules kara šausmām, ievainots, nokļuvis ieslodzījumā Krievijā. Pēc dažiem saimniekošanas gadiem, 1926. gadā uzcēla kūti (par lopiem tolaik domāja vispirms!), pēc tam sāka dzīvojamo māju. Dēļus zāģēja tepat uz vietas, ar tvaika gateri. Sagādāja materiālus arī klētij, taču tad sākās karš, pēc tam sekoja kolhoza laiki.
Alda un Jānis izaudzinājuši četrus bērnus – trīs dēlus un meitu. Trīs atvases palīdz saimniecībā, bet ceturtais devies pasaulē.
Alda izskatās pēc īstas lauku saimnieces, taču pati atzīstas, ka ir pilsētas meitene. Augusi Dobelē, pieradusi pie dzīvokļa ērtībām, strādājusi par pavāri. Kad iepazinusies ar Jāni, viņš teicis, ka četrās sienās nedzīvos. Nācās doties uz laukiem. Sākumā nobijusies – ērtību nekādu, veca māja, vecas mēbeles, bet gribējies visu jaunu! Taču pieradusi. Vīrietis ir lauku sētas stiprais balsts, bet sieviete ienes skaistumu un savējos palutina. Aldas nopelns ir krāšņās puķu dobes, kā arī gardās maltītes, jo profesionālās iemaņas jau nav zudušas. Katrs, kas šeit strādā vai ierodas ciemos, tiek pie gardām un sātīgām pusdienām. Alda nevar iedomāties, ka varētu citādi, jo tad taču mājā nebūs svētības!
Aldai vismīļākās ir nokarenās podu puķes. Reiz kāda ekskursante vaicājusi – Cik tad jums to podu ir? Nācies saskaitīt – sešdesmit pieci! Šeit krāšņi zied ne tikai visiem pazīstamās pelargonijas, fuksijas un petūnijas, bet arī augi ar nedzirdētiem un nezinātāju pat biedējošiem nosaukumiem Piemēram, rodohitons – mazas, tumši violetas divkāršas taurītes. Vai ekremokarps, kas zied ar nelielām, sarkanām stabulītēm. Skaties un brīnies, kā gan tik šai pasaulē nav!
Kā tapa senlietu kolekcija? Par to runāt Jānim ir ierasta lieta. Ir savs rituāls – uzvelk linu kreklu, galvā uzliek no kalmēm pītu platmali, un priekšlasījums var sākties. Saimniecība nosaukta par "Līčiem" tādēļ, ka senāk te bijusi dīķu kaskāde. Bikstu barons bijis kārs uz pīlēm, uzāvis juhtādas zābakus, plinti plecā, uzlecis zirga mugurā un devies pašaudīt.
Kad ieejam senlietu namiņā, noskaņas radīšanai saimnieks uz antīka patafona uzliek plati. Vienā pusē ir dziesma Draugi, sakat man, bet otrā – "O, Bajadera", ko iedziedājis Pauls Brīvkalns orķestra pavadībā. Ražotājs – "Record Electro", made in Latvia, likumīgi aizsargāta. Tā, lūk! Diemžēl šī ir vienīgā dzīvi palikusī vinila plate, kurai ir 78 apgriezieni. Citas, jaunākas senajam atskaņotājam neder, jo apgriezieni par mazu!
Uz "Līčiem" labprāt brauc skolēnu grupas, jo te var ieraudzīt īstu lauku saimniecību ar teliņiem, gotiņām un citiem lopiem, ir arī plašums, kur izskraidīties. Un var iztēloties, kā dzīvoja cilvēki tad, kad nebija ne tikai televizora, bet arī elektrības. Te ir daudz neredzētu lietu. Piemēram, kas gan var iedomāties, ka arī zirga pajūgam pie ilkss kabināja gabarīta lukturi – līdzīgu vējlukturim, tikai mazāku.
Savākts daudz tiešām oriģinālu sadzīves priekšmetu. Piemēram, ļoti parocīgs ir smagais āmurs ar divu veidu robiņiem, kas domāts... karbonāžu klapēšanai, un čuguna panna, ko ražojis "Metālists" Rīgā. Ekskluzīva ir mehāniskā veļasmašīna. Uz tās rakstīts – mūsdienīga tvaika veļasmašīna! No kurienes tvaiks? Izrādās, šo bunduli lika uz uguns, karsēja un grieza rokturi, lai veļa labi izmazgātos – lūk, tāda mehanizācija! Bet pulvera vietā – sārms, ko ieguva, pelnus aplejot ar ūdeni...
No bijušās muižas nācis 1888. gadā ASV ražotais veļas rullis ar 50 gadu garantiju. Vai tagad kāds vēl dod šādus termiņus? Muižkungam piederējusi arī pīta ceļojumu lāde ar metāla plāksnīti – Kakkenek 1868. Tātad lādes mājvieta bijusi Kaķeniekos.
Kad pēc ekskursijas senlietu namiņā Jānim vaicā, kam tas viss domāts, viņš nešauboties atbild, ka nākamām paaudzēm – lai redz, kā senči dzīvojuši. To pašu var teikt arī par zemes kopšanu – lai būtu, kas paliek nākamajām paaudzēm.
"Praktiskā Latvieša" jaunākajā numurā lasiet arī par vīnogu audzēšanu Latvijā, rudens izstādi Rāmavā, siera mājražotājiem un cīņu pret grauzēju invāziju.