Teika par gulbju ezeru
Seno laiku aura ciemiņus apņem uzreiz, iebraucot sētā. Saimniece smaidot nāk pretī, ģērbusies garā lina auduma kleitā, aplikusi izšūtu priekšautu, ap galvu interesanti apsiets lakats. Tūdaļ arī seko stāstījums par šīs vietas vēsturi. Kādēļ vienkārša Sēlijas jeb Augšzemes lauku sēta nes "Gulbju" vārdu?
Šī sēta atrodas senā apdzīvotā vietā – Dronku salā, netālu no Dvietes upes senlejas sākuma. Netālu ir nelielais Gulbīšu ezers, kurš aizņem vien 0,7 ha, senāk tas saukts arī par Skrajānezeru. Jūtat saikni ar saimnieku uzvārdu? Blakus Kausiņu ezers un Dronku ezers. Gulbīšu ezera otrā pusē ir uzkalns jeb kaupre, kas sniedzas līdz pat Dronku ezeram. Šī kaupre esot arī Dieva dārzs.
No vienas puses to ieskauj neliels purvs, kura malā atrodas liels akmens, dēvēts par Velna pēdu, jo tajā redzama viena velna pēda un divas cilvēka pēdas. Turpat netālu ir seni kapi.
Teika vēsta, ka agrāk Gulbīšu ezers bijis liels un sekls. Mirušo cilvēku dvēseles no kapiem pāri purviņam skrējušas uz Dieva dārzu. Velns tās ķēris, bet tās, kuras izsprukušas, Dieva dārzā pārvērtušās par gulbjiem un dzīvojušas seklajā ezerā. Tad velns sadusmojies, ka nevar neko noķert, un metis ugunsbumbu. Viss dedzis un pazudis lielā bedrē, ezers kļuvis mazs un dziļš, un gulbji tajā vairs nedzīvo. Bet krasta līniju, kas apliecina, ka ezers ir bijis lielāks, gan vēl var redzēt.
Daiļdārzniece laukos
Ritai puķes patikušas vienmēr. Nākusi no Varakļāniem, izmācījusies par daiļdārznieci un 23 gadus veidojusi un kopusi apstādījumus tagadējā Salas pagastā, toreizējā PSKP 25. kongresa saimniecībā, ko vadījis prasmīgais Ludis Skosta. Kad pirms astoņiem gadiem vīramātei pasliktinājās veselība, no Salas nācās pārcelties uz vīra vecāku mājām "Gulbjiem".
Taču Ritas puķu mīlestība, profesionālais ķēriens un prasme organizēt apjomīgus darbus izpaudusies arī šajā nomaļajā Latvijas nostūrī. Grūti noticēt, ka skaistie un plašie stādījumi tapuši salīdzinoši neilgā laikā. Sākumā vajadzējis sakopt teritoriju, atbrīvoties no visa liekā, saremontēt seno māju. Juris ir profesionāls būvgaldnieks, ēkas atjaunojis pats. Nekādu pilsētas ērtību te nav, taču padarītais liek apbrīnot saimnieku čaklumu. Kredītus nav ņēmuši, visu darījuši pašu spēkiem, pakāpeniski.
Tradicionālās sēļu sētas plānojums
Te var redzēt tradicionālās sēļu sētas plānojumu. Pagalma malā atrodas no laukakmeņiem L burta veidā celta kūts. Aiz dzīvojamās mājas plašs šķūnis, kurš tagad kalpo par senlietu muzeju. Uz māju ved taisns bruģēts celiņš, pasvītrojot pagalma sakoptību. Mājas priekšā – akurātas puķu dobes. Ziedēšana sākas no agra pavasara un turpinās līdz vēlam rudenim, bet ziemā acis priecē dekoratīvo skujeņu zaļums. Pagalma vidū majestātiska slejas milzu kļava.
Īpašu šarmu šai sētai piešķir zedeņu žogi. Tie kalpo jau kādus 80 gadus, tos gatavojis Jura vectēvs un vecvectēvs, Juris tikai pielabojis. Žogus taisa no mizotiem egļu zariem un sprauž zemē ar augšgalu, tad koks daudz mazāk bojājas. Pēc kara apkaimē bijis daudz vilku, tad zedeņu žogiem galus neaplīdzināja, bet atstāja asus un nelīdzenus, lai plēsoņas netiek pāri. Ziemā zedeņi ceļus pasargāja no aizputināšanas.
Daļa no vecajiem žogiem laika gaitā bija ieauguši krūmos. Izvilka, salaboja – skaisti! Tagad sudrabpelēkie zedeņi puķu dārzu atdala no saimniecības daļas, ierobežo celiņus un ir gleznains ainavisks elements, kas apvieno visu sētas kompozīciju. Cērtot mežu, Rita un Juris egļu zarus vairs nededzina, bet nomizo un pin jaunus žogus.
Pagalma malā ir samērā stāva nogāze, te izveidotas terases ar akmens dārza augiem. Lejā atrodas garš un slaids dīķis, kas izveidots, savienojot trīs linu mārkus. Tam pāri pārmests tiltiņš un uzbūvēta plaša lapene, kur vasarā uzņem ciemiņus un ēd pusdienas.
Par šo čaklo ģimeni varētu stāstīt vēl un vēl. Pirtī iešanas rituāli, plašā senlietu kolekcija, kurā ir tikai pašu ģimenes iepriekšējo paaudžu darbarīki un relikvijas, interesantas ēdienu receptes un tā joprojām. Īsāk sakot – brauciet paši un pārliecinieties! Ir vērts!
