Jau muižas iepazīšanas sākumā Inga ievieš kārtību, sakot, ka muižas īpašnieks, galvenais saimnieks un sirds motors ir viņas vīrs Uģis Prauliņš (komponists un mūziķis), bet Inga - iedvesma un praktisko darbu darītāja. Tomēr bez šādas apvienības muiža nebūtu tāda, kāda viņa ir šobrīd, par to nu gan man ir pilnīga pārliecība. Šīs mājas stāsts ir patiesi sens, jo tas aizsākās jau 1913. gadā, kad muižā dzīvoja Prauliņu dzimta (Uģa vectēvs), taču padomju laikos ar izsūtīšanu mainījās arī saimniecībā notiekošais. Kādu laiku muižā bijusi pienotava un vēlāk strādnieku dzīvokļi, jo muižas kūtī esot bijušas govis. Taču viss ir labs, kas labi beidzas un 2009. gadā muižā atgriezās Prauliņu dzimta, lai māja varētu ar jaunu sparu un enerģiju tikt apdzīvota. Muižas vērtība un skaistums ir ticis novērtēts, jo Ērmaņu muižas kungu māja ir viens no izcilākajiem 19. gs. koka arhitektūras pieminekļiem Latvijā.
Ērmaņu muižu uzcēlis Vāgnera zāles un tai apkārtējo māju īpašnieks, Rīgas teātra un toreizējā simfoniskā orķestra izveidotājs un uzturētājs, Livonijas pusķēniņš, slepenpadomnieks, kura meitai Margarētai pats Bēthovens ir veltījis trīs klavieru sonātes, kura meita Barbara Juliane – Madame de Krudener ir bijusi viena no XIX gs ietekmīgākajām sievietēm Eiropas politikā, un Latvijā, iespējams, joprojām nepārspēts mecenāts, pilnā vārdā - Otto Hermann von Vietinghoff – Scheel.
Vairums noteikti neuzdrošinātos atjaunot muižu, tāpēc Uģim Prauliņam arī tiek vaicāts, kas mudināja pieņemt šādu lēmumu, jo daudz vienkāršāks un varbūt pat mierīgāks ceļš uz miera ostu būtu kādas lauku mājas iegāde. Kā apgalvo Uģis, tad idejas un vēlmes gaisā virmojušas jau ilgu laiku, taču ilgu laiku šīs vīzijas nepiepildījās.
Kādā brīdī pēkšņi un no zila gaisa radās apjausma, ka ja ne paši, tad neviens cits šo bērnībā dzirdēto teiksmaino vietu nesaglābs no sabrukšanas, tāpēc arī paši nolēmuši to nepieļaut un beidzot arī īstenot savas idejas.
Mums visapkārt ir tik daudz gaidošu skolas ēku, dzirnavu, muižu, krogu kompleksu krustcelēs, kas gaida savu atjaunotāju un saimnieku, savās pārdomās dalās Uģis. Kā jau es pati to iepriekš nojautu, tad ne bez viena vai otra saimnieka muiža nebūtu ne tuvu tam, kāda tā ir tagad, jo Ingas iegūtās zināšanas arhitektūrā un arī Uģa mantotā interese par restaurāciju bijusi lieliska saderība muižas atjaunošanā, lai tajā varētu dzīvot un īstenot radušās idejas.
Ērmaņu muižas saimnieki ir mākslinieki un, kā paši sevi dēvē – ''vizionāri'', tāpēc ar ikdienas pienākumiem lieliski tiek galā paši, taču muižas atjaunošanā savu palīdzīgo roku pielikuši ne mazums draugi, paziņas un pat pagasta ļaudis, kas ļoti gaidījuši Prauliņu dzimtu atgriežamies muižā, tomēr nopietnākos atjaunošanas darbus uztic profesionāļiem, lai darbs tiktu padarīts kvalitatīvi un rezultāts kalpotu ilglaicīgi.
Ērmaņu muiža noteikti nav vienkārši atjaunota muiža, jo tā glabā cēlus mērķus, kas jau arī tiek likti lietā. Kā stāsta muižas sirds motors, tad termins kultūrmuiža pilnībā atbilst tam, kāds ir šīs ēkas mērķis. Taču patiesībā kultūrmuiža ir kas vairāk, tas ir klasicisma, apgaismības un mākslas templis, kas negaida perfektu restaurāciju, bet jau tagad priecē cilvēkus ar kultūras baudīšanu. Neskatoties uz to, ka muiža gluži tāpat kā Rīga joprojām nav pabeigta, tas neliedz baudīt atmosfēru un mākslu jau tagad, tāpēc šeit noticis jau ne viens vien pasākums – koncerti zem klajas debess un dzejas lasījumi, kas tā vien gaida jau nākamo tikšanos ar apmeklētājiem.
Tā vien šķiet, ka tik iedvesmojošā un radošas atmosfēras miteklī gribētos dzīvot dienu dienā, tomēr tā vēl gluži nav. Darba dēļ bieži nākas braukāt uz galvaspilsētu, taču tieši šie pārbraucieni ļaujot pārdomāt un izrunāt to, ko vēl nepieciešams paveikt. Tik cēlu un skaistu mērķu vārdā, šķiet, muiža pati rada īpašu auru un kā apgalvo Uģis, tad viņi paši to tikai papildina ar savējo. Kā jau īsteni radošs cilvēks, muižas atmosfēra tiek raksturota kā ļoti harmoniska vieta. Māja nemitīgi ''izstaipās'', gadalaikiem mainoties, tā viņa dara, stāsta Uģis.
Jebkurā brīdī var iziet ārā, atjaunināties, parunāties ar strautiņu, sajust zāli, iekšēji kliegt un gavilēt par nepārspējamo sniega baltumu, mūsu draugiem putniem, vēju torni un apžilbt no zvaigžņu pilnajām debesīm.
Skaidrs, ka šāds īpašums ar vēsturisko elpu un cēlajiem mērķiem kļūt par ievērojamu kultūrmuižu prasa daudz laika, spēku un finanses atjaunošanas darbos, tāpēc viss notiek lēnām un pamazām, un kā apgalvo paši saimnieki, šis ir tikai pats sākums, un, ja viss ir tik veiksmīgi jau pašā sākumā, tad par skaistu gala rezultātu nav ne mazāko šaubu.
Vaicājot par to, kā muižas patriots iedomājas šo ēku pēc desmit gadiem, Uģis ilgi nedomājot atklāj, ka ļoti gribētos nodrošināties ar piemērotu klimatu augstākās kvalitātes koncertinstrumentu uzturēšanai, kas iekļauj pastāvīgu apkuri, sienu atjaunošanu, logu maiņu, jaunu durvju esamību un fasādes restaurāciju, lai viss būtu gluži tā, kā tam būtu jābūt. Uzklausot šīs vēlmes, rodas apskaidrība, ka patiesībā tas itin nemaz nav daudz prasīts, jo pats grūtākais jau ir aiz muguras, lai arī pašiem saimniekiem varbūt tā nemaz nešķiet. To arī gribētos novēlēt kultūrmuižas saimniekiem, lai viss nāk viegli, lai radošais gars palīdz īstenot vīzijas un cilvēki apkārt iedvesmo to realizēšanā.
