Stādām vīnogas
Foto: Publicitātes foto

Katra vīnogu audzētāja panākumi visvairāk atkarīgi no četrām lietām: vietas izvēles, augsnes sagatavošanas pirms stādīšanas, šķirnes izvēles un vīnogu vainaga veidošanas.

Vietas izvēle

Vīnogām patīk siltums, tāpēc dārzā tām jāierāda vissaulainākā vieta. Vīnogu stādījumiem jābūt aizsargātiem no vadošajiem vējiem: DR, R, ZR, ieteicams arī no A, jo vējš pazemina vidējo diennakts temperatūru par 2-4 ºC, kas Latvijas klimatiskajiem apstākļiem ir daudz. Labi, ja no vējiem aizsargātās vietas atrodas augstāk, kur parasti pavasaros nav vēlo nakts salnu.

Lielākām vīnogu plantācijām labas ir vietas pret dienvidiem vērstos mežos vai mežu ielokos - no vējiem aizsargātās D, DR un DA nogāzes. Tāpat arī Daugavas, Gaujas, Ventas, Abavas u.c. upju D, DR piekrastes nogāzes. Jāpavēro, kur pavasarī visātrāk nokūst sniegs, tur arī jāstāda vīnogas.

Ļoti piemērota vieta nelielu vīnogu stādījumu ierīkošanai ir pie ēku D, DR, R vai DA sienas, kur var stādīt pašas greznākās šķirnes.

Ja izraudzītā vieta vīnogu stādīšanai nav pietiekoši aizsargāta no vējiem, steidzīgi jāstāda aizsargjoslas no eglēm, lazdām, Kaukāza plūmēm u.c. kokiem. Kamēr tie izaugs, jāveido 3 m augsta aizsargsiena no dēļu nomaļiem, ar plēvi apvilktiem koku rāmjiem u.c. materiāliem.

Jāpārbauda gruntsūdens līmenis - tam nevajadzētu būt augstākam par 1,3-1,5 m. Pretējā gadījumā jāveic meliorācija vai nelielos stādījumos 1,4-1,6 m platumā jāpaceļ apdobe.

Vīnogu augšana un ražošana ievērojami atkarīga no augsnes. Neuzlabotās smagās māla augsnēs vīnogas audzēt nevar. Tām vajadzīgas barības vielām bagātas irdenas augsnes, ja tādu nav, augsne pirms stādīšanas jāuzlabo.

Augsnes sagatavošana

Vīnogām ir spēcīga sakņu sistēma, kas, krūmam augot, pakāpeniski virzās plašumā un dziļumā. Galvenā sakņu masa vīnogām izveidojas 40-80 cm dziļumā. Ja saknes ierobežo šaurā telpā (ierokot cietā zemē 60 x 60 cm bedrē), ja tās nav nodrošinātas ar labvēlīgiem augšanas apstākļiem dziļākos slāņos (sekli iestrādāta augsne, cieta apakškārta, augsts gruntsūdens līmenis), vīnogas aug slikti, ogas ir sīkas un skābas. Savukārt viengadīgie dzinumi ir īsi, tievi. Tādi stādījumi ātri nonīkst, jo seklā sakņu sistēma ziemā stipri cieš no sala.

Latvijā vairums augšņu ir nabadzīgas ar vīnogām nepieciešamajām barības vielām, tām ir sekla aramkārta un cieta, neauglīga zeme zem tās. Tāpēc dziļai augsnes sagatavošanai ir ļoti liela nozīme, jo tā nodrošina plašāku un dziļāku sakņu sistēmas attīstību, lielākas un kvalitatīvākas vīnogu ražas, kā arī ilgu krūmu mūžu (60 gadi un vairāk).

Tādēļ:

  • vienu vai divus gadus pirms vīnogu stādīšanas jāveic augsnes ķīmiskā analīze un atbilstoši tai - dziļa uzlabošana ar organiskajiem un minerālmēsliem;
  • ja iespējams, vīnogu stādīšanas vietā pavasarī iesēj siderātus: lupīnas, eksparcetu, amoliņu, vīķus, rapšus u.c. Pirms uzziedēšanas tos iear 30-40 cm dziļi;
  • smagās augsnēs vislabāk sēt šaurlapu lupīnu, kam ir spēcīga, dziļa sakņu sistēma. Siderāti uzlabo augsnes struktūru un attīra to no nezālēm;
  • laukos, kur vasarā pirms ziedēšanas iearti siderāti, rudenī dod 100-120 t/ha kūtsmēslus un minerālmēslus, ko iear ar purva arklu 70-80 cm dziļi;
  • pavasarī augsni izlīdzina, kultivē un sagatavo vīnogu stādīšanai;
  • ja siderātus izaudzēt nav iespējams, tad nabadzīgā augsnē divās reizēs dod 200-300 t/ha kūtsmēslu (labāk satrūdējušus);
  • pirmo reizi to dara vasarā (100-150 t/ha), iearot ar parasto arklu 30-40 cm dziļi. Kultivē divas trīs reizes;
  • otrreiz kūtsmēslus dod rudenī - 100-150 t/ha, pluss 8-10 cnt/ha superfosfāta, 5-7 cnt/ha kālija sāls un saskaņā ar augsnes ķīmiskās analīzes rezultātiem kaļķi.
  • smagu māla un smilts augsni var ilgstoši uzlabot tikai ar kūdru. Vislabāk to darīt divās trīs reizēs pa 80-100 t/ha katrā, kūdras neitralizēšanai lieto kaļķi;
  • pirmo un otro kūdras devu iear ar parastu arklu 30-40 cm dziļumā, pēc tam kultivē vai safrēzē;
  • pēdējo kūdras un kaļķa devu kopā ar minerālmēsliem (skat. iepriekš) iear ar purva arklu 70-80 cm dziļumā;
  • pavasarī augsni izlīdzina, kultivē vai labāk - sastrādā ar frēzi;
  • lēzenā vietā vīnogu rindas jāveido dienvidu - ziemeļu virzienā, nogāzēs - perpendikulāri tām. Ieteicamais attālums starp rindām 2,5-3 m, starp augiem rindās 1,5-2m (atkarībā no šķirnes augšanas spēka);
  • vēlams pārbaudīt, vai stāds neatradīsies tieši virs āderes, jo tas stipri ietekmēs vīnogu augšanu un samazinās ražu. Tāpēc tās jānovirza no āderes 0,5 m;
  • nelielos vīnogu stādījumos, kur nav iespējams augsni uzart ar purva arklu, 80-100 cm dziļi jāveic zemes rijolēšana. Tas ir smags, lēns un dārgs roku darbs.

Tomēr pūles atmaksāsies, un vīnogas labi augs un ražos ilgus gadus, jo tām vajadzīga ūdens un gaisa caurlaidīga augsne, kas arī pavasaros ātrāk uzsilst.

Augsni jāsāk gatavot iepriekšējā gada rudenī. Pirms tam jābūt skaidrībā, kādas šķirnes stādīs.

Visas šķirnes un hibrīdus, kas iegūti, krustojot V. vinifera ar V. labruska un V. amurensis, var audzēt vāji skābās augsnēs (pH 6,0-6,8). Šajā grupā ir visas P. Sukatnieka, A. Gaiļuma, J. Potapenko un Mičurinskā - CĢL izveidotās vīnogu šķirnes un hibrīdi, kuriem ir vidēja vai zema kvalitāte. Visas Eiropas V. vinifera šķirnes un to krustojumi ar sarežģītiem starpsugu hibrīdiem, kā arī vīnogu selekcijas centrā Vīnkoki Cīravas pagastā izveidotās šķirnes un hibrīdi labi aug neitrālā vai viegli sārmainās augsnē. Ogu kvalitāte šīm šķirnēm ir daudz labāka.

Veidojot vīnogu stādījumus, šo grupu šķirnes jāstāda atsevišķi un attiecīgi jāsagatavo augsne.

  • Vispirms izraudzītā lauciņa malā visā garumā saved kūtsmēslus, kūdru, kompostu, ko novieto vienmērīga vaļņa veidā. Blakus saliek minerālmēslus un kaļķu maisus ar zināma apjoma nelieliem traukiem normēšanai. Kaļķošanai vislabākais ir pelēkais mūrkaļķis (dolomīta kaļķis, ne svaigi dzēsts), kas satur vīnogām vajadzīgo magniju. Atkarībā no augsnes pH, rijolējot iestrādā līdz 2 kg/m2 dzēstā kaļķa vai 3 kg/m2 krīta, kā arī līdz 0,4 kg superfosfāta un 0,3 kg kālija sulfāta saskaņā ar augsnes ķīmisko analīžu rezultātiem. Minerālmēslu un kaļķu devu uz kvadrātmetru sadala četrās daļās un dod vienmērīgi pie katras zemes kārtas sajaukšanas ar kūtsmēsliem, kompostu vai kūdru.
  • V. vinifera šķirnēm nepieciešama sārmaina augsne, pārkaļķot to praktiski nav iespējams. Arī vēlāk, mēslojot augsni ar sērskābi saturošiem minerālmēsliem, daļa iestrādātā kaļķa pārvēršas neaktīvajā ģipsī.
  • Pirms augsnes rijolēšanas lauciņu sadala 2 m slejās, kur pēc tam rok 40-50 cm platumā un 80-100 cm dziļumā. Pirmās slejas augsnes auglīgo virskārtu norok un novieto slejas galā atsevišķi, pēc tam līdz 0,8-1 m dziļumam izrok pārējo neauglīgo kārtu un arī novieto slejas galā atsevišķi. Izraktās apmēram 0,4-0,5 m platās bedres apakšā ieber 20-25 cm biezu satrūdējušo kūtsmēslu vai komposta, vai kūdras kārtu. Rokot tālāk, uz kūtsmēsliem u.c. 20-25 cm uzmet auglīgo augsnes virskārtu, uzkaisa pirmo minerālmēslu un kaļķu devu un labi sajauc ar kūtsmēsliem. Pēc tam atkal dod 20-25 cm biezu satrūdējušu kūtsmēslu kārtu un, rokot tālāk, uzmet 20-25 cm nākamo jau mazāk auglīgo augsni, uzkaisa minerālmēslus un kaļķu otro devu un rūpīgi sajauc ar kūtsmēsliem. Tādā veidā pārrok visu sleju. Pēdējo bedri aizpilda ar kūtsmēsliem, kam uzber no otrās slejas izrakto zemi. Otro sleju rok atpakaļvirzienā un tās pēdējo bedri aizpilda ar kūtsmēsliem un no pirmās bedres pirmajā slejā izrakto zemi.

Tādā veidā augsne ir apgriezta otrādi - auglīgā kārta tagad ir bedres apakšā un neauglīgā - virspusē.

  • Smagās māla augsnēs, ja iespējams, izmanto tikai izrakto auglīgo augsnes virskārtu. Visu neauglīgo augsni nomaina ar satrūdējušu kūtsmēslu, sapropeļa un neitralizētas kūdras maisījumu attiecībā 1:1:1, pievienojot nedaudz izraktā māla, minerālmēslus un kaļķi.

Visām P. Sukatnieka un līdzīgas izcelsmes šķirnēm augsni var rijolēt seklāk, ap 60-70 cm ar nelielām kaļķa devām vai bez tām un kūtsmēslus daļēji aizvietot ar kūdru.

Comment Form