"Mūsdienās, būvējot koka ēkas, tiek aizmirstas senās būvniecības amata prasmes, kad ēkas tika būvētas, pielietojot tikai koka savienojumus, kas ēkai piešķīra tās konstruktīvo noturību. Pirmais, kas mums nāk prātā par koka ēku būvniecību, pielietojot koka savienojumus, ir guļbūves, bet tas gluži tā nav," skaidro Upenieks, "ļoti populārs ēku būvniecības veids senāk bija un arī tagad lielākoties Eiropā ir pildrežģu ēkas."
Iecienītas Latvijā un citviet
Kā stāsta speciālists, pildrežģu ēkas ir viduslaiku ēku celtniecības paņēmiens, kas radies Vācijā 15. gadsimtā. Tās savu popularitāti iekarojušas arī citviet Eiropā, jo īpaši Eiropas ziemeļos. Piemēram, Šveicē pildrežģu māju būvniecība ļoti iecienīta kļuva 19. gadsimtā. Šīs mājas ir kļuvušas par daudzu vecpilsētu vizītkarti, piemēram, Vācijas vēsturiskajās pilsētās Lejassaksijā un Hesenē. Pildrežģu mājas ir sastopamas arī daudzviet Latvijā, piemēram, Vecrīgā, Kuldīgā, Liepājā, Aizputē, Tukumā un citur. "Galvenais iemesls, kāpēc šāds ēku būvniecības paņēmiens tika uzsākts, bija kokmateriālu trūkums, tā dārdzība. Tāpēc pildrežģa būvi veido no tumši krāsotu koka siju karkasa, ko aizpilda ar ķieģeļu mūrējumu, māla kleķi vai citu materiālu," norāda Upenieks. "Koka pamatkonstrukcija ir redzama no ārpuses un piešķir mājai ļoti īpatnēju izskatu." Tā kā šis būvniecības veids strauji iekaroja popularitāti, ēku fasādes tika arī papildinātas ar dažādiem kokgriezumiem, bet ēku pamatkonstrukcijas veidotas, pielietojot aizvien sarežģītākus koku savienojumu paņēmienus.
Speciālists atzīmē, ka tieši Latvijā pildrežģa konstrukcijas ēku būvniecībā sāka izmantot 17. gadsimta beigās. Tās visvairāk pielietotas tieši Kurzemē, Zemgalē un Rīgā. Sākotnēji pildrežģa konstrukcijas izmantotas ēku piebūvēs un saimniecības ēkās, tiesa, līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai daži ēku paraugi.
Pildrežģu ēku izgatavošanas paņēmieni
Kā atzīmē Upenieks, interesants ir pildrežģu ēku izgatavošanas paņēmiens un arī pielietotie materiāli. "Ēku apakšējos vainagus un stūra kolonas izgatavoja no ozola, jo tiem ir lielāka noturība pret trupi un tie ir galvenie nesošie elementi. Savukārt iekšējos konstruktīvos elementus izgatavoja no priedes vai egles koka, kas ir lētāks un pieejamāks materiāls," stāsta namdaris.
"Pateicoties tam, ka ēkas tiek savienotas, pielietojot dažādus koka savienojumus, un nofiksētas tikai ar koka tapām, tās var izjaukt un salikt no jauna. Katrs savienojums tika izgatavots tā, lai tas būtu pašnesošs un kopā visa ēka veidotu tādu kā koka elementu režģi, kas spēj sevi saturēt kopā kā viens veselums. Protams, atkarībā no meistaru varēšanas un prasmēm arī mainījās šo savienojumu sarežģītības pakāpe. Tika domāts ne tikai par savienojumu drošumu, bet arī par to, lai vējš neizpūš ēku caur ciem šiem savienojumiem – tika veidoti tādi elementi kā vēja zobi."
Mūsdienās šo savienojumu izveidošanai tiek pielietoti dažāda veida metāla elementi, piemēram, metāla leņķi, dažāda veida pēdas un skrūves. Kāpēc tā? Namdaris skaidro – šādi savienojumus var izgatavot ātrāk un arī lētāk. "Svarīgi ir apzināties, ka šos elementus var aizstāt ar vienkāršiem koka savienojumiem, kas nodrošinās gan pašas ēkas konstruktīvo noturību, gan arī novērsīs jebkādu aukstuma tiltiņu veidošanos," piebilst Upenieks, "Pielietojot šo metodi, ir svarīgi izvēlēties labas kvalitātes materiālus, jo pretējā gadījumā ēkas ekspluatācijas laikā var rasties problēmas, piemēram, ar nolauztām skrūvju galvām, metāla savienojošo elementu deformācijām, attiecīgi arī visas ēkas deformācijām."
"Ir labi apzināties, kādam laikam mēs būvējam savu māju, kurā paši dzīvosim, ko mēs atstāsim mantojumā mūsu bērniem, mazbērniem. Ir labi teikt, cik labas mājas ir uzbūvējuši mūsu senči, bet varbūt arī mēs esam spējīgi uz ko tādu, lai arī mūsu bērniem būtu iemesls lepoties par mūsu varēšanu," piebilst namdaris, "bieži vien ikdienas steigā nepamanām, ka ap mums ir vērtīga iepriekšējo paaudžu tā laika amata meistaru informācija reālos paraugos, kurā ieskatoties var atrast mūsdienām nepieciešamo, radot jaunas lietas. Svarīgi ir šo informāciju neaizmirst un likt lietā, radot jaunus mūsdienu paraugus, kas kalpos jau atkal nākamajām paaudzēm kā būtiska informācija."
