Saimniecībā noderēs! Mantu krāšanas netīrā puse

"Saimniecībā noderēs!" – teica radiniece, stutējot salauzto tualetes podu lejā pa kāpnēm uz pagrabu, kur jau stāvēja mantu kalni, tajā skaitā arī vecā veļasmašīna, kas ar šādu pašu argumentu pagrabā jau putekļus krāj gadus 20. Un te nelīdz pat pārliecināšana, ka pods ir jāmet ārā. Tā vietā var nākties saņemt dusmu lavīnu. Reizēm, pašiem neapzinoties, kļūstam par mantu vācējiem, kas krāj lietas ar domu: gan jau noderēs. Taču nenoder vis.

Ir neskaitāmi šovi, seriāli, dokumentālās un mākslas filmas, kurās iespējams ielūkoties dažādu cilvēku mājokļos, kas burtiski apauguši ar lietām. Cilvēki mēdz aizkraut savus mitekļus tik ļoti, ka kustībai pa dzīves telpu atliek vien šaura taciņa. Un, nē, šis nav šovbiznesa triks, lai piesaistītu auditoriju, krājēji ir ne tikai kaut kur tālajā Amerikā vai Austrālijā, viņi ir arī tepat – starp mums.

Trīs pieredzes stāsti par radiniekiem – mantu vācējiem

Portāls "Tava Māja", respektējot radinieku vēlmi, stāstus publicē ar mainītiem vārdiem.

"Bērnībā omīte mani un manu māsu dažas reizes aizveda "ekskursijā" uz savas māsas dzīvokli, lai parādītu, kas notiek, ja esi sliņķis," atklāj Alise. Viņa atminas, ka omītes māsa dzīvojusi ļoti lielā un skaistā Rīgas centra dzīvoklī, kurš bija "pārkrauts līdz ārprātam". Tajā bijuši ne tikai dažādi krāmi, bet arī veci saldumi. Alisei prātā palicis vecs kūkas "Cielaviņa" iepakojums, kas stāvējis uz galda. Mājoklī bijusi spēcīga smaka, un tās iemesls, protams, bija arī vecie pārtikas produkti.

"Sajūta bija tāda, ka dzīvoklis nekad netiek vēdināts, viss pārbāzts, īsti pat nebija, kur spert kāju. Cik atceros, omītes māsa līdz pat dzīves beigām nenāca pie prāta un īsti arī neapzinājās, ka tā ir problēma. Viņai bija arī veselības problēmas, maz devās ārpus mājas, varbūt arī tāpēc tik nolaidīga kļuva," prāto Alise. "Šobrīd atskatoties domāju, ka apkārtējiem noteikti vajadzētu mēģināt cilvēkam paskaidrot, ka tas nav labi, bet toreiz mēs domājām, ka omītes māsa ir slinka un nevīžīga, nevis ka viņai varētu būt kaut kādi traucējumi vai psiholoģiskas problēmas." Alise arī atklāj – omītei bija sliktas attiecības ar māsu un viens no iemesliem bija tieši saistīts ar dzīvokli. Tas bija palicis mantojumā no mammas, bet omīte uzskatīja, ka viņas māsa to ir pilnībā nolaidusi. "Tagad arī liekas dīvaini, ka sievietes bērni nekādā veidā necentās mammai palīdzēt, bet tas bija 2000. gadu sākums, un, man šķiet, neviens īsti neapzinājās, ka tur pie vainas varētu būt nopietnākas problēmas. Katrā ziņā omītes mācību par to, ka "nevajag būt sliņķim", atceros vēl šodien," tā Alise.