Zigmunds Lauriņš – bijušais rīdzinieks, kas dzīvo mežā un dod kokiem otro dzīvi


Mēbeles, kas gandrīz vai izkāpušas no kādas meža pasakas, spoguļi savdabīgos rāmjos un karotes – gan zupas liešanai, gan muguras kasīšanai. Gandrīz visu savās mājās Zigmunds Lauriņš darinājis pats savām rokām no Latvijas dabā atrodamiem materiāliem. "Stāsts ir par to, kā var izmantot materiālus, kuri ir mums visapkārt, atzīst vīrs, kas pirms 30 gadiem pārcēlies uz savu pašreizējo dzīvesvietu Madonas novadā, Liezēres pagasta Lubejā.

Bez televizora, ar tuvāko veikalu 25 kilometru attālumā, taču ar neskaitāmiem dizaina elementiem, kurus neatrast nevienā citā saimniecībā. Zigmunds atzīst, ka viņam šobrīd ir viss piepildītai dzīvei nepieciešamais un ka Rīgā atgriezties negrasās. Patiesi, kādreiz Zigmunds sevi sauca par rīdzinieku. 18 gadu vecumā viņš nolēma doties uz ziemeļiem, taču pēc atgriešanās Rīgu vairs neesot gribējis, jo bija pieradis pie meža un taigas.

1988. gadā ar sievu pētījuši karti un meklējuši vietu, kur nav rūpniecības un armijas iestāžu, tātad nav arī cilvēku un piesārņotas vides. 

Tā bija apstākļu sagadīšanās, ka mans krusttēvs, kuram te bija medību objekti, teica – šeit viena tante pārdodot māju. Tas bija Dieva pirksts, viņš gribēja, lai es te nonāku, un tā es te arī nonācu.Zigmunds

No pamatiem līdz griestu dekorācijām – viss paša rokām

Pirms ievākšanās viss mājā esot bijis pēc padomju laiku standartiem, tostarp arī tekošs jumts. Zigmunds vienatnē māju atjaunojis, taču 30 gadu laikā joprojām visu nav pilnībā pabeidzis. Netālu no mājas pirms 25 gadiem uzcēlis pirti, kuras otrajā stāvā ik pa laikam arī nakšņo. "Kad te nedēļu viens pats padzīvo, visas dzīves vērtības mainās," pauž Zigmunds.

Tāpat viņš izracis pie pirts dīķi, vienatnē no kritušiem kokiem uzcēlis malkas šķūnīti un izveidojis māla maizes krāsni, kur svētkos cep maizi. Pats bez iepriekšējām zināšanām mājā izveidojis apkures sistēmu, pateicoties kurai paralēli kļavu sulu tvaicēšanai tiek apsildīta arī grīda un ūdens boilerā un istabās ir silti. Zigmunds skaidro, kā tas izdevies: "Iegāju transa stāvoklī un teicu: “Kungs, dod man šo santehniķa mācību!” Cilvēkā ir milzīgs potenciāls, vajag tikai ļauties.”

Zigmunds savu māju pārvērtis par ne tikai acīm, bet arī degunam patīkamu vietu. Par to liecina ikvienā telpā atrodamās zāļu slotiņas un augu paklāji, kurus viņš auž pirts procedūru nolūkiem. Vecākajam paklājam esot jau pieci gadi, taču smarža joprojām ir jūtama. Izrādot māju, Zigmunds stāsta, ka izveidojis gultu, galdu un krēslu no priedes, kas vētras laikā izgāzusies ar visām saknēm. Tāpat viņš izgatavojis skaistu kokli, kas ieņem goda vietu istabas vidū, kā arī bungas, taču tās atdevis skolai koncerta vajadzībām. Zigmunds novērtē ikvienu koka skaidiņu, ko daba dod. No lielākiem dēļiem izgatavo šķīvjus un karotes, taču pat vismazākajiem zariem dod otro dzīvību, tos pārvēršot pie griestiem karamos nieciņos, kas kalpo kā istabu dekoratīvie elementi.

Bērnus un neredzīgos iepazīstina ar koku

Šādu darbu veidošanā palīdz ne tikai talants, bet arī iegūtās zināšanas, jaunībā izmācoties par stila mēbeļu galdnieku Rīgas 17. profesionāli tehniskajā vidusskolā. Studējis arī kultūras vēsturi un mājturību, taču pametis studijas gadu pirms absolvēšanas motivācijas trūkuma dēļ. "Tas bija 2006. gadā, es jau tad biju diezgan liels onkulis," smej Zigmunds. Viņš piebilst: "Man ir diezgan liela pieredze ar kokiem, un tā doma bija tāda, ka es varētu savas amatniecības prasmes nodot bērniņiem. Kaut kā tomēr sapratu, ka es to varētu darīt arī citādi." Kopš tā brīža Zigmunds ir ciemojies skolās, dodot bērniem iespēju pašiem no koka izveidot dažādas rotas.

Tāpat viņš kādudien nolēmis piezvanīt Latvijas Neredzīgo biedrībai, lai izteiktu piedāvājumu iepazīstināt ar koku cilvēkus, kuru acis to nepazīst. "Un kā mēs varam iepazīstināt? Caur sajūtām – sesto maņu!" iesaucas Zigmunds. Ar nosaukumu "Sestā maņa" tapusi izstāde Madonas muzejā, kurā eksponēti viņa darbi. Izstādes autors skaidro: "Kā neredzīgajiem pateiksi, kāds izaug 50 gadus vecs koks? Taču, ja viņi ar rokām sajūt gadskārtas, varu viņus tā iepazīstināt. Kā skan slotas – kāda atšķirība starp liepu un ozolu? Var pataustīt, pasmaržot, pagaršot. Mani pārsteidza, ka liela daļa biedrības biedru pat mežā nav bijuši. Es nodomāju, ka tā nav štelle. Viņi atbrauca pie manis ar autobusu, un gājām uz mežu. Griezām avenes ar visām stīgām, un viņi varēja izbaudīt, kā dur dzelonīši, kādas ir lapiņas, kā smaržo visa apkārtne. Tā mēs varam iepazīstināt – caur sajūtām."

Spēlē klavieres, bet notis nepazīst

Caur sajūtām Zigmunds brīvajā laikā spēlē klavieres, jo notis viņš nepazīst. "Tas ir tāds meditatīvs stāvoklis – tu ieej tajā stāvoklī un ar savu noskaņu kaut ko..." Viņš piesēžas pie klavierēm, pārtrauc stāstu un sāk spēlēt. Nezinātājs nepateiktu, ka Zigmunds klavierspēli apguvis pašmācības ceļā. Arī pats nespēj paskaidrot, kā viņam tas tik labi izdodas, taču atzīst, ka mūzikas instrumenti interesējuši jau no bērnības. Saistībā ar muzicēšanu bijuši arī daži smieklīgi atgadījumi. "Kādreiz dejoju tautas deju ansamblī "Gatve", un mums bija koncerts operā kādā 1979. gadā. Operas gaitenī pie sienas bija ērģelītes. Koncerts gāja, man bija pauzīte, un nodomāju, ka paspēlēšu. Spēlēju un dzirdēju kaut kādu troksni. Izrādījās, ka tā skaņa gāja uz skatuvi. Aizvēru vāku un ātri skrēju prom, izliekoties, ka neko nezinu," atceras Zigmunds.

Par to, ka viņš joprojām dejo tautas dejas, liecina tautastērps, kas glīti pakārts priekšnamā. Zigmunda ikdienu piepilda arī rušināšanās sakņu dārzā, ogu un zāļu tēju vākšana, kā arī vaska sveču tīšana. "Man patīk romantiska noskaņa. Uzritinu to vaska sveci, sēžu un skatos ugunī. Ziemā – sveču gaisma, meža zemenes un paša vārīts kļavu sīrups," stāsta Zigmunds, pasniedzot ciemiņiem paša sarūpēto desertu. Viņš turpina: "Kāpēc lai es dzīvotu Rīgā? Lai sēdētu četrās sienās? Nosauciet kaut vienu iemeslu! Te viss ir. Izvairos braukt uz Rīgu, jo nekā jau tur nav. Rīga uzdzen trauksmi. It kā cilvēku ir daudz, bet vienlaikus cilvēks tur var justies ļoti vientuļš. Mani tur nesapratīs, ja pieiešu pie kāda un teikšu, ka vēlos aprunāties. Laukos gan tā varu darīt." Viņš ir pārliecināts, ka no klusuma nenogurst, nogurstot no cilvēkiem.

Sapnis par amatnieku ciematu

Zigmunds savam dzīvesveidam vēlas piesaistīt arī citus cilvēkus, jo īpaši jauniešus. Viņa lielākais sapnis, kuru šogad sola sākt attīstīt, ir amatnieku ciemata izveide. Viņš tajā vēlētos redzēt audējus, kalējus un amatniekus lina kreklos, kā arī bērnus, kas skraida basām kājām. Zigmunds skaidro savu ieceri: "Ja man kā tūristam teiktu, ka Ventspilī vai Liepājā ir audēji, es nebrauktu viņus skatīties. Taču, ja man pateiktu, ka tur arī citu amatu pratēji un ka tie ir jauni cilvēki, kas tur dzīvo un strādā, ka viņiem tur ir savs bērnudārzs, sava sākumskola, – to gan es gribētu redzēt un vēl samaksātu."

Viņaprāt, esot daudz jaunu, talantīgu cilvēku, kuri "pabeidz skolas un iet strādāt “Rimi" vai aizbrauc uz Angliju". Šo jauniešu talanti vienkārši sadegot, jo nekas nav mūžīgs. Tāpēc Zigmunds cer, ka viņa stāsts spēs uzrunāt jauniešus, kuri būtu gatavi viņam palīdzēt sapņa realizēšanā. "Man ir divas rokas, varu līdz sirmam vecumam taisīt un neuztaisīt, tāpēc vajag jaunus cilvēkus. Es varu piedāvāt naktsmājas un piebarot visus. Te patiešām nekā netrūkst," ar smaidu uz lūpām saka Zigmunds.

Projekta "Pret straumi" veidotāji: saturs – Krista Melisa Altāne, Sarmīte Gaidule, dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, tulkojums – Natālija Hlapkovska, foto – privātais arhīvs un "Shutterstock".
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.