Kandža un sterilā daba

Iespējams, daudzi pilsētnieki reizumis ir sapņojuši, ka jāmet pie malas pilsētas dzīve un jāpārceļas uz laukiem. Tieši tā izdarīja Mārcis Feldbergs, friziera amatu Rīgā ieguvušais kādreizējo televīzijas raidījumu “Juniors TV” un “Šurpu turpu rīts ar Mārci” vadītājs, dziedātājas Lindas Leen brālis. Viņam bija tikai nedaudz pāri 20 gadiem, taču mierīgā lauku dzīve vilināja vairāk nekā pilsētas piedāvātās izpriecas, tāpēc tagad par savām mājām Mārcis sauc Ērgļus.

Jaunības maksimālisms liek mēģināt

Frizētava bija tā liktenīgā vieta, kur Mārcis bildē pirmoreiz ieraudzīja savu īpašumu. “Atšķīru nekustamo īpašumu žurnālu, kura piedāvājumā starp daudzajiem dārgajiem Jūrmalas īpašumiem, kas maksāja šausmīgi daudz, bija tāds pavisam cits cipars. Man tobrīd nebija daudz naudas, bet bija vēlme pārcelties uz laukiem,” atklāj Mārcis. Pa ceļam uz īpašumu Ērgļu pusē viņš apskatīja vēl citus, bet šis bija rindā pēdējais, un, nonācis tur, sapratis, ka citi vairs nebūs jāskatās. “Tas īpašums tobrīd galīgi neizskatījās pēc tāda, kuram būtu, kā krievi saka, “tovarnij vid”, bet mani tas tobrīd nebiedēja,” stāsta Mārcis, piebilstot, ka šajā vietā viņam uzreiz iepatikās ainaviskā vide, kas ir apkārt, kā arī tas, ka nav tuvu kaimiņu – no mājas nevienu citu māju neredz.

Foto: Linda Leen

Tolaik, kad Mārcis bija pieņēmis lēmumu iegādāties lauku īpašumu un pārcelties, viņa draugi un vienaudži viņu nesaprata. “Mārci, kāpēc tev jāpērk kaut kas kaut kur šausmīgi tālu, kaut kāds īpašums, tur viss ir slikti, džungļi, krūmi... Un ko tu tur vispār darīsi? Rīgā tev viss ir, izaugsmes iespējas, karjeras iespējas, nauda, tusiņi, meitenes,” tā draugi teikuši Mārcim, taču viņš atspēkojis, ka to visu vairs negrib, ir jau “atēdies”.

“Tobrīd man bija tāds jaunības maksimālisms iekšā – man likās, ka viss notiks ļoti ātri, ka es šo īpašumu pārvērtīšu pāris gadu laikā, būs viesnīca, ka viss atmaksāsies un nauda nāks atpakaļ,” stāsta Mārcis, atklājot, ka viņa sākotnējais sapnis bija viesnīcas izveidošana laukos. “Viss bija daudz grūtāk un ievilkās uz padsmit gadiem, vēl izrādījās, ka tur elektrības nav. Vadi bija, bet elektrība nedarbojās,” atceras Mārcis.

Kandža un sterilā daba

Jau pāris gadu Mārcis aicina pie sevis ciemos tūristus un atpūtniekus uz kandžas degustācijām un dažādām radošām aktivitātēm. Viņa vārds un īpašuma atrašanās vieta Ērgļu novada Sausnējas pagasta “Tiltiņos” saistās ar kandžas laboratoriju un radošās atpūtas pagalmu. Ideja par kandžas laboratoriju radās tikai krietnu laiku pēc pārcelšanās. “Sākumā tika uzbūvēta pirtiņa, un es sapratu, ka man nav tās telpu kapacitātes, lai būtu viesu nams, brauktu cilvēki, paliktu pa nakti un taisītu lielās balles. Tad es sapratu, ka man jānodarbojas ar dienas tūrismu – cilvēki atbrauc pa dienu, kaut ko padara un var braukt tālāk.” Tā Mārcim radās doma par degustācijām, ka cilvēki var atbraukt, pagaršot visādus interesantus dzērienus, visādas sejas izteiksmes uztaisīt un doties atkal tālāk.

Mārcim ir radies iespaids, ka pilsētnieki arvien vairāk grib dabu un dabisko, bet viņi arī grib, lai daba būtu sterila – lai, aizbraucot uz laukiem, nebūtu odu, mušu, nekādu kukaiņu, nebūtu rasas, jo var saslapināt kājas, nekad nelītu lietus un nekur nebūtu dubļu. Tāpēc viņš vēlas pilsētniekus iepazīstināt ar lauku dabu, izmantojot dažādas metodes. Piemēram, šogad ir tapusi dabas taka, lai mazākie var izstaigāt un iepazīt mežu.

Pēc kultūras – uz pilsētu

Laukos ir ļoti daudz izklaides iespēju, kuras var radīt pats, pārliecināts Mārcis, jo, viņaprāt, “pilsētā tevi brutāli velk iekšā, lai tu par kaut ko samaksātu, – pilsēta liek tērēt naudu”. Laukos ir lielāka iespēja to mazāk iztērēt.

Uz Rīgu Mārča ģimene brauc tad, ja savā pusē pietrūkst infrastruktūras, piemēram, ar bērniem uz baseinu, kā arī teātri vai lielajiem būvmateriālu veikaliem. Ērgļu kultūras namā ir kino, kur filmas rāda par daudz zemāku cenu nekā citos kinoteātros, vienīgi nedaudz vēlāk. “Pēc kultūras jābrauc pakaļ uz lielo pilsētu, tās laukos ir maz – tik, cik pašdarbnieki dara, bet profesionāla līmeņa māksla ir tikai pilsētā,” apgalvo Mārcis.

Mārcis ir pamanījis, ka cilvēki laukos atgriežas tad, kad viņiem sāk dzimt bērni. “Piemēram, ērglēnietis kā cilvēks, kas uzaudzis lauku vidē, nespēj iedomāties, ka viņa bērns, kas Rīgā ir piedzimis, tagad augs, kā saka, uz akmeņiem,” teic Mārcis un turpina, ka bērns, pilsētā dzīvodams, nevarēs vienkārši izskriet ārā pagalmā un dauzīties nepieskatīts, jo pilsētā ir bīstama vide un bērnam ir iespēja ārā dauzīties tikai vecāku klātbūtnē.

Visu pasaules naudu nenopelnīt

Mārcis atzīst, ka viņam “negribas skriet apkārt pa pasauli un mēģināt nopelnīt visu pasaules naudu”. Gribas labi dzīvot, iekārtot smuki savu saimniecību. Viņš cenšas izveidot tādu uzņēmuma modeli, ka nav jāņem neviens cits papildus darbā, ka “esmu tikai es un, dažreiz piesaistot sievu, paši tiekam galā un varam no tā nopelnīt”.

Foto: Linda Leen

Tagad, pēc vairākiem gadiem, Mārcis atzīst, ka viņa kļūda bija tā, ka viņš aizmuka uz laukiem bez skaidras vīzijas par to, no kādiem līdzekļiem tur dzīvos. Viņš pameta darbu televīzijā un frizētavā, un viņam vairs nebija nekādu stabilu ienākumu, bija jāstrādā dažādi gadījuma darbi, lai varētu tur dzīvot un lēnām realizēt savu sapni. Tagad viņš citiem iesaka nenodedzināt uzreiz visus tiltus pilsētā, bet pamazām iekārtot vidi laukos tā, lai tur varētu ērti dzīvot, un tikai tad pamest pilsētu.

Pārceļoties uz laukiem, vajag atrast savu nišu, ko tu tur darīsi, iesaka Mārcis. 

Es radu sev darbu un līdzekļus laukos pats, veidojot to interesanto un pievilcīgo vidi, uz kuru cilvēki gribēs braukt un maksāt par to naudu. Vienkārši pārcelties uz laukiem un cerēt, ka tur varēsi atrast labu darbu, – izredzes ir ļoti, ļoti mazas. Mārcis

“Galvenais nav tas, kur tu dzīvo, bet ko tu dari, ko esi izdarījis un sasniedzis. Latvijā nekas nav tālu – tikpat labi var strādāt Rīgā un garlaicīgi pavadīt savu dzīvi, neko nesasniedzot,” ir pārliecināts “Kandžas laboratorijas” saimnieks.

Projekta "Pret straumi" veidotāji: saturs – Krista Melisa Altāne, Sarmīte Gaidule, dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, tulkojums – Natālija Hlapkovska, foto – privātais arhīvs un "Shutterstock".
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.