Galvaspilsētas drūzma mudina atgriezties laukos Vidzemē


Uzaugt laukos Madonas pusē, pārcelties uz Rīgu izglītības dēļ, taču sekot sirdsbalsij un atgriezties lauku mierā un klusumā. Kintija Andersone ne mirkli nenožēlo savu izvēli, atmetot ar roku kārdinošiem piedāvājumiem par dzīvi ārzemēs un iespējām Rīgā. Viņa ir pierādījums tam, ka nav jābūt lielam iemeslam, kura dēļ pārcelties uz dzīvi laukos. Šobrīd Kintija atkal elpo Latvijas lauku spirgto gaisu Gulbenes novada Daukstu pagasta Staros.

Kintija vienmēr bijusi dabas bērns. Bērnību pavadījusi Madonas novada Dzelzavas pagastā. Deviņus gadus mācījusies vietējā Dzelzavas pamatskolā, paralēli piecus gadus zināšanas gūstot arī Cesvaines Mūzikas un mākslas skolā. Ar vecākiem un māsu dzīvojusi mājā, kas, varētu domāt, atrodas nekurienes vidū. “Apkārt tai ir meži, pļavas, bet vasarā – kukurūzas lauki. Vasarā tur ir jo īpaši forši, jo neviens neredz, ko es tur daru. Jūtos brīvi, ir klusums un miers,” stāsta Kintija.

Bērnība laukos meitenei nav bijusi atpūta vien, jo piemājas dārzā bijis jāravē zemeņu vagas, jālaista augi un jānovāc dārzeņu raža. Kintija atceras, kā kopā ar mammu un māsu rudenī marinējusi gurķus un gatavojusi salātus ziemai, kas pēcāk likti burkās un noglabāti ziemas krājumiem pagrabā. “Kad ziemā nogāju uz pagrabu, pašai bija prieks, ka varēju paņemt pašas taisīto gurķu burku vai salātiņus,” atminas Kintija.

Viņai grūti nosaukt vienu spilgtāko bērnības atmiņu, jo visa bērnība bijusi kā viens liels notikums. “Smilšukastē ar māsu cepām smilšu kotletes. Ar kaimiņu bērniem spēlējām spēli – ģimeni. Es biju mamma, man bija vīrs un bērni. Katram bija savs pienākums – mamma un vīrs iet uz darbu, bērni paliek mājās. Ģimenē, kad vīrs ar sievu nāk no darba mājās, jābūt naudai. Un nauda mums bija koka lapas,” smej Kintija. 

"Visa bērnība bija viens liels, spilgts notikums, jo bērnību pavadīju laukos, brīvā dabā pie puķēm, pie kokiem. Skraidīju ar basām kājām pa akmentiņiem, pa pļavu un nedomāju par to, vai netīras bikses vai mute nosmērēta ar tām ceptajām smilšu kotletēm."
Foto: Kintija Andersone

Nepieklājīgie pilsētnieki un kārdinošie veikalu skatlogi

Pabeigusi Dzelzavas pamatskolu, Kintija trīs gadus mācījusies Gulbenes novada valsts ģimnāzijā. 2013. gadā meklējumos pēc turpmākās izglītības attapusies Rīgā. “Mācījos Rīgas Stila un modes tehnikumā (RSMT) par fotogrāfi. Pirmā dzīvesvieta Rīgā bija kopmītnes, kur dzīvoju gadu. Draugs Kaspars pārcēlās ar mani reizē uz Rīgu, bet mēs nedzīvojām kopā. Kad absolvēju RSMT, izdomājām, ka dzīvosim kopā. Sākām dzīvot vienistabas dzīvoklītī Rīgā, Tallinas ielā, un es iestājos Latvijas Universitātē (LU) Sociālo zinātņu fakultātē,” skaidro Kintija.

Viņa neslēpj, ka bijis ļoti grūti pierast pie Rīgas. Visvairāk traucējusi pilsētas drūzma, kā arī nepieklājīgie cilvēki sabiedriskajā transportā. Nepatīkamas sajūtas sagādājis arī tas, ka vienmēr īpaši uzmanīgi bijis jāpieskata personīgās mantas: “Pie gājēju pārejas turi savu somiņu cieši, cieši padusē, jo kāds mēģina to atņemt. Tāpat garajās rindās veikalos. Veikali ir uz katra stūra. It kā gribi naudu iekrāt, bet tad aizej uz vienu veikalu, aizej uz otru veikalu. Vēl taču arī rēķini jāmaksā, īre par dzīvokli jāsamaksā.”

Lielākās sirdssāpes Kintijai radījis tas, ka viņa vairs neatradās pie dabas. Viņa braukusi pie ģimenes Dzelzavas pagastā reizi vai divas mēnesī un katrreiz izjutusi svētlaimi. 

Vecāki man prasīja, kāpēc es raudu, bet es tikai teicu: “Esmu priecīga!” Kad atbraucu no Rīgas uz laukiem, pilnīgi varēju sajust gaisa atšķirību, ieelpojot svaigo lauku gaisu, un bija tik labi. Esot laukos un redzot kokus, pļavas un puķes, es aizmirsu par Rīgas netīrajām ielām un to, ka tur dzīvoju. Kintija

Viņa piebilst, ka brīžos, kad bijis jādodas atpakaļ uz Rīgu, autobusā gadījies nobirdināt dažas asaras, taču vienmēr apzinājusies, ka studijas ir jāpabeidz.

“Nē” dzīvei ārzemēs un atgriešanās laukos

Kad viņa pabeigusi LU un ieguvusi sociālo zinātņu bakalaura grādu komunikācijas zinātnē, viena dzīves nodaļa bija noslēgusies. Rīgā bija pavadīti četri gadi, taču Kintija un Kaspars vēlējās turpināt dzīvi citur. “Draugs Rīgā visu laiku bija strādājis ar kravu pārvadājumiem loģistikas jomā un gribēja braukt uz Kanādu vai Zviedriju naudu sapelnīt. Es viņam saku, ka nevaru, ka man vajag Latvijas dabu. Viņš man saka, ka Zviedrijā taču ir kalni, bet es saku: “Nē, man vajag Latvijas dabu, Latvijas paugurus, mežus un kokus! Man vajag Latvijas garšu un smaržu, un man vienalga, ka Zviedrijā ir priedes, jo man vajag Latvijas parasto ozolu, liepu.” Mums tieši tolaik radās iespēja dzīvot viņa bērnības dzimtajā pagastā – Staru ciemā. Uz turieni arī pārcēlāmies,” ar smaidu uz lūpām atzīst Kintija.

Draugi laukos par šo lēmumu līksmojuši, arī tie, kas Rīgā, sapratuši, ka Kintija bez laukiem nespēj, un atbalstījuši viņas lēmumu. Visvairāk pārsteigti esot bijuši viņas vecāki. “Viņi man teica: “Ko tu darīsi laukos? Kāpēc jāpārceļas? Brauciet uz ārzemēm!” Ar laiku gan viņi aprada ar domu, ka tas ir mūsu lēmums, mēs esam pieauguši cilvēki, un – kā būs, tā būs. Ja būs slikti, tad brauksim uz tām ārzemēm, ja paveiksies, paliksim laukos. Uz mums Dieviņš no augšas laikam skatījās un salika visu pa plauktiem,” atzīst Kintija. Tagad gan mamma, gan tētis, gan visi draugi esot priecīgi par šo pavērsienu.

Pēc pārcelšanās Kintija bijusi bezdarbniece, vēlāk negribīgi atsaukusies drauga piedāvājumam iemēģināt roku loģistikā, strādājot Kaspara atvērtā kravas pārvadājumu uzņēmuma filiālē Gulbenē. Viņa atzīst, ka darbavietā gājis ļoti grūti: “Man bija depresija, man bija stress, apetītes zudums. Vispār negribēju uz turieni braukt.” Kad Kasparam piedāvāts labāk atalgots darbs turpat, Gulbenē, biroju slēguši. “Tad parādījās sludinājums par vakanci Staru kultūras namā – tepat, mūsu ciemā. Es pieteicos, aizgāju uz pārrunām, un pēc kāda laika ar mani sazinājās un apsveica, sakot, ka esmu apstiprināta šim amatam. Šobrīd es jau astoņus mēnešus strādāju Staru kultūras namā par vadītāju. Organizēju pasākumus, strādāju ar jauniešiem, organizējam dažādas radošās darbnīcas. Darbs ir tepat, varu ar kājām aizstaigāt no mājām līdz darbam un atpakaļ,” pauž Kintija.

Lauku darbi atmaksājas

Lauku mājā viņa dzīvo divatā ar Kasparu, kuru nu jau sauc par savu topošo vīru. Mājai blakus esošais ābeļdārzs, viegli aizsalušais dīķis un piesnigušās vagas uzbur īstas lauku idilles ainu. Rūpes par dzīvesvietas uzturēšanu kārtībā Kintija un Kaspars sadalījuši vienlīdzīgi: “Vīrietis dara vīrieša darbus mājās, piemēram, skalda malku, bet es vairāk ņemos pa dārzu. Mums abiem patīk darīt kopā. Viņš nāk palīdzēt, ja dārzā kaut kas jādara. Protams, ir reizes, kad ir nogurums un neko negribas darīt, bet es zinu, ka dārza darbus nedrīkst atlikt.”


Kintija neslēpj, ka, salīdzinot ar dzīvošanu vienistabas dzīvoklī Rīgā, divstāvu lauku mājā ir vairāk jātīra, jāmazgā, ir vairāk putekļu, jo ir vairāk istabu. Tāpat centrālo apkuri Rīgā nomainījis apkures katls, kas nu pašiem ir jākurina. “Rīgā nebija dārza, atlika tikai aiziet uz Centrāltirgu un pateikt: “Man, lūdzu, to gurķīti un to tomātiņu!” Tagad tāds ir, un tas ir jāravē, pavasarī viss jāsēj, jālaista. Laukos ir daudz darba, protams, bet tas atmaksājas,” atzīst Kintija.

Lielākie plusi dzīvei laukos ir miers, klusums un daba, uzskata Kintija. Esot savs dārziņš un svaigs gaiss, kā arī visi cilvēki ir kā savējie, jo ciems ir mazs. Liels ieguvums ir arī tas, ka tagad Kintija daudz biežāk satiek savu ģimeni. “No Gulbenes līdz Madonai ir tikai kādi 25 kilometri. Kad gribu, iekāpju mašīnā uz aizbraucu uz Dzelzavu. Savukārt Rīgā bija jāgaida vairākas nedēļas līdz braukšanai pie ģimenes,” norāda Kintija. Viņa piebilst: “Vienīgais mīnuss varētu būt tas, ka mazā pagastā visi par visiem visu zina. Piemēram, kaimiņš stāsta tālāk, ka Kintijai tas un tas atgadījies, bet es pati nemaz nezinu, ka ar mani kaut kas tāds notiek.” 

Bērnus audzinās Latvijas laukos

Vaicāta par plusiem dzīvei Rīgā, Kintija nopūšas un ilgi domā. Prātā nākot izglītības un izklaides iespējas, arī regulāru sabiedriskā transporta kustību viņa minstinoties atzīst par labu esam dzīvei galvaspilsētā. Mīnusu tomēr esot vairāk nekā plusu, taču Kintija uzsver, ka tas ir tikai viņas personīgais viedoklis: “Varbūt tāpēc, ka esmu dzimusi laukos, man arī prasās uz tiem laukiem, bet ir jau arī gadījumi, kad cilvēks piedzimst laukos un viņam prasās uz pilsētu. Citiem patīk tā drūzma, gribas iziet sabiedrībā. Es atkal esmu tāda, ka varu sēdēt viena pati mājās. Man būs, ko darīt. Esmu uzaugusi mierā un klusumā, un to arī joprojām gribas.”

Tieši tāpēc Kintija vismaz pagaidām pārcelties negrasās. “Es jau nojaušu, ka draugs tuvākajā nākotnē noteikti gribēs aizbraukt uz ārzemēm papelnīt naudiņu. Ja abiem darbiņš tepat būs un ja viss būs labi, laukos arī dzīvosim,” teic Kintija. Viņai nav iebildumu pret ceļošanu, taču bērnus ārzemēs neaudzinās – palikšot vien tepat, Latvijas laukos.

Projekta "Pret straumi" veidotāji: saturs – Krista Melisa Altāne, Sarmīte Gaidule, dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, tulkojums – Natālija Hlapkovska, foto – privātais arhīvs un "Shutterstock".
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.