Pilsētnieku tendence pārcelties uz laukiem ir mīts, apgalvo eksperti


Medijos ik pa laikam parādās iedvesmojoši stāsti par cilvēkiem, kuri pilsētas dzīvi iemainījuši pret saimniekošanu Latvijas laukos. Dēvēt šo parādību par tendenci gan nevar, jo rīdzinieki pārceļas tikai uz Pierīgu. Uz dziļākiem laukiem – tie ir tikai atsevišķi gadījumi, kas ir drīzāk izņēmumi, nevis norma, atzīst ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs.

Turlajs migrācijas saldo Latvijas laukos raksturo kā izteikti negatīvu – jo tālāk no Rīgas, jo vairāk cilvēku sliecas par labu dzīvei pilsētā. Arī statistika neuzrāda tendenci, ka pārcelšanās uz laukiem kļūtu biežāka. Kopš 2000. gada pilsētās dzīvo 68% iedzīvotāju, taču laukos – 32%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotā informācija.

Foto: LETA

Jānis Turlajs

Ekonomģeogrāfs

Foto: LETA

Ilmārs Mežs

Demogrāfs

Foto: LETA

Klāvs Sedlenieks 

Sociālantropologs

Turlajs kopā ar demogrāfu Ilmāru Mežu 2013./2014. gadā ir veicis pētījumu, kurā izvirzītās prognozes esot diezgan precīzi piepildījušās. “Vidzeme un Latgale pat iztukšojas straujāk, nekā mēs bijām paredzējuši, Kurzeme un Zemgale gandrīz identiski. Citi pagasti, novadi aug straujāk, citi lēnāk, bet tur ļoti jāskatās uz atsevišķām kampaņām, kuras veikušas dažas pašvaldības ar nekustamā īpašuma nodokļa likmēm – vairākkārtīgi paaugstinot tiem, kas nav deklarējušies pašvaldībā,” atklāj Turlajs. Par Pierīgu viņš saka, ka pārcelšanās tendence uz turieni ir “pamatā augoša”.

Arī sociālantropologs Klāvs Sedlenieks iezīmē, ka tendence no pilsētām pārcelties uz laukiem ir daudz mazāka, jo “parastais pārvietošanās virziens ir no laukiem uz pilsētu”. Pilsētai ir liela daļa priekšrocību un atsevišķa daļa trūkumu, tāpēc cilvēki arī mēdz pārcelties atpakaļ uz laukiem, precizē Sedlenieks. 

Viņaprāt, mūsdienās pārcelšanās no pilsētas uz laukiem ir saistīta ar “hipsteru modi”. “Līdzīgi kā cilvēki mēdz nomainīt profesiju. Ir bijis programmētājs vai menedžeris kādā bankā – un tad kļūst par skārņa īpašnieku vai miesnieku, vai frizieri. Taču tas ir tajā brīdī, kad ir nodrošināta finansiālā drošība. Tad cilvēki var sākt eksperimentēt un paniekoties ar visādām lietām. Izdarīt to, kas viņiem vienmēr ir licies baigi forši,” skaidro sociālantropologs. 

“Cilvēki nepārceļas uz laukiem kā uz sociālu vietu, bet drīzāk kā uz neapdzīvotu vietu. Var būt gluži vienalga, kas tajos laukos notiek – bezdarbs vai tas, ka cilvēki nodarbojas ar alkohola patēriņu lielākā daudzumā, vai kas tamlīdzīgs." Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks

Viņš uzskata, ka pilsētnieki pārceļas uz laukiem tāpēc, ka tur ir svaigāks gaiss un mazāk cilvēku, mazāk trokšņu, mazāk uztraukumu, arī mazāki izdevumi, kā rezultātā šie iedzīvotāji laukos var nodarboties ar to, ar ko grib nodarboties.

Turlajs piekrīt, ka vienmēr būšot šādi atsevišķi gadījumi, taču pamatojumu masveida tendencei pārcelties  no pilsētas uz laukiem viņš nesaskata. Ekonomģeogrāfs piebilst, ka šādu izvēli veic tikai labi situēti cilvēki vai arī tādi, kuriem patīk lauku dzīvesveids. 

Galvenais iemesls, kas iedzīvotājus attur no dzīves laukos, esot ierobežotās iespējas nopelnīt: “Ir ļoti grūti laukos nopelnīt, jo īpaši tad, ja grib maksāt nodokļus. Divas trešdaļas reģistrēto zemnieku saimniecību, pēc Lauku atbalsta dienesta datiem, ražo tikai pašpatēriņam. Apgalvojums par to, ka cilvēki tagad masveidā pārceļas uz laukiem, ir stipri pārspīlēts.”

Centrālās statistikas pārvaldes mājaslapā iespējams iepazīties ar interaktīvu tīmekļa rīku par Latvijas iedzīvotāju iekšzemes migrāciju, kurā var skatīt iedzīvotāju pārvietošanos Latvijas robežās kopš 2000. gada.

Projekta "Pret straumi" veidotāji: saturs – Krista Melisa Altāne, Sarmīte Gaidule, dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Karīna Sabecka, tulkojums – Natālija Hlapkovska, foto – privātais arhīvs un "Shutterstock".
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.