Šīs komunikācijas sistēmas izstrādes vēsture sakņojas vēl tālajos pagājušā gadsimta 50. gados, kas tikai vēlāk tika definēts kā internets. Pēc ilga izstrādes perioda, 1969. gadā, Kalifornijas universitātes un Stenforda Pētniecības institūta zinātniekiem pirmo reizi izdevās savstarpēji sazināties ar pašu radīto tīklu "ARPANET".
Tīkls bijis ļoti "prasīgs" un pieejams tikai šauram speciālistu lokam. 1984. gadā "ARPANET" nomainīja "NSFNet", kas, par spīti savam plašajam funkciju lokam, nespēja gūt lielu atbalstu un izplatību.
Pati ideja par globālu un visiem pieejamu komunikācijas sistēmu radās CERN dzīlēs 1989. gadā. Tolaik izveidotā Pasaules tīmekļa koncepcija ļāva būtiski atvieglot attiecīgo komunikāciju attīstību.
Idejas autors un tā saucamais globālā tīmekļa "tēvs", Tims Bērnerss-Lī, izstrādāja arī HTML valodu, kas joprojām tiek uzskatīta par mājaslapu izveides bāzi, kā arī HTTP protokols un URL identifikators - arī šobaltdien kalpo pārejai uz kādu konkrētu interneta adresi visos pārlūkos.
Interesanti, ka Bērnerss-Lī pirms ķeršanās pie darba aprakstījis savu "tīmekļa" vīziju, kas pieejama W3 arhīvā, priekšniekam Maikam Sendallam, kurš atbildējis: "Neskaidri, bet interesanti!"
Turpinot savu darbu, Tims Bērnerss-Lī radījis arī pirmo interneta pārlūku ar nosaukumu "WorldWideWeb" (WWW), kā arī serveru programmatūru. Tā savu dienas gaismu ieraudzīja WWW projekts. Izstrādē globālā tīmekļa "tēvs" darbojās, izmantojot "NeXT" datoru, kuru izgatavoja Stīva Džobsa kompānija ar tādu pašu nosaukumu.
Izejot visus sagatavošanās etapus, Bērnerss-Lī uzsāka arī pirmās mājaslapas izstrādi. Viņa lapa atradās šādā adresē - info.cern.ch (saite, starp citu, funkcionē vēl šobrīd).
Izstrādātās lapas pamatā globālā tīmekļa "tēvs" lika hipertekstu un daļēju tā izpausmi jeb tā saucamās hipersaites, kas strādāja ar HTML valodas palīdzību. Hipersaites ļāva savstarpēji savienot dokumentus, failus, lapas, kā arī citu saturu. Saite uz šo saturu tika apzīmēta kā viens pasvītrots atslēgvārds. Savukārt atslēgvārda krāsa bija dinamiska - pēc viena klikšķa uz saites, no zilās krāsas pārvērtās par violēto.
Jāteic, ka hipersaites aktuālas ir arī mūsdienās, un šķiet, ka vēl ilgi nespēs atrast sev aizstājēju.
Sākotnēji vēl "zaļā" mājaslapa bija pieejama vien universitātēm un cilvēkiem, kas strādāja ar hipertekstu sistēmu. 1991. gada augustā Bērnerss-Lī noslēdza savu eksperimentālo projektu, tajā pašā laikā, atverot pieeju WWW un liekot pamatus patiesi globālā tīmekļa pastāvēšanai. 1991. gada decembrī Kalifornijā parādījās pirmais interneta serveris.
Vēl kāds svarīgs solis Bērnersa-Lī darba popularizēšanā bija pārlūka "Mosaic" radīšana 1993. gadā, kas, kā tiek norādīts CERN mājaslapā, "vārgu strautiņu pārvērta iespaidīgos plūdos".
Pirmās mājaslapas, protams, ar ārējo izskatu atšķīrās no mūsdienīgajām lapām. Nebija ne skaistu bildīšu, ne ērta dizaina, ne "peldošu" logu utt. Pati krāsainākā daļa, acīmredzot, bija pašas hipersaites, kas pasvītrotas, izgaismojās zilā krāsā.
Tomēr priekšā bija vēl vairāk nekā 20 attīstības pilnu gadu. Sistēma kļuva arvien sarežģītāka un funkcijām bagātāka. Parādījās meklētājsistēmas, interneta valodas programmēšanai, kas padarīja mājaslapas tādas, kādas tās redzam šodien.
Bet, uzdāvinot pasaulei globālo tīmekli, Bērnerss-Lī nepameta savus darbus. 1999. gadā viņš izlaida grāmatu "Pinot tīklu: Globālā tīmekļa pirmsākumi un nākotne" ("Weaving the Web: Origins and Future of the World Wide Web"), kurā apraksta savu skatījumu uz tīmekļa attīstību un tiem noteikumiem, kuriem, viņaprāt, vajadzētu sekot.
Šodien Tims Bērnerss-Lī ir aktīvs cīnītājs par brīvību internetā. Gadu iepriekš uzstājās par vienotu "Tiesību ruļļa" izveidi internetā, kas racionalizētu kontroli (vai atceltu to) visās pasaules valstīs, padarot internetu pieejamu un atvērtu visiem.
Diemžēl globālā tīmekļa "tēva" vārdos šodien ieklausās tikai retais. Bērnersa-Lī darbs jau krietnu laiku dzīvo savu dzīvi ar dažādu attīstības līmeni dažādās valstīs.
