"Jo ilgāks laiks pagāja, jo vairāk "iesprūduši" jutāmies," – tā savu stāstu par braucienu no Spānijas uz Latviju uzsāk kāds latviešu pāris, kas pirms vairāk nekā nedēļas atgriezies mājās. Ņemot vērā, ka valsts organizētie repatriācijas pasākumi vairs netika organizēti, viņiem nācās meklēt alternatīvu risinājumu, un labākais iespējamais variants bija ceļošana caur Baltkrieviju un robežas šķērsošana kājām.

Šobrīd viņi ievēro visus valstiskā mērogā noteiktos veselības aizsardzības pasākumus – ir pašizolējušies, novēro savu veselības stāvokli, kā arī nav bijuši kontaktā ar nevienu citu personu. "Pēdējo pusgadu dzīvojām un strādājām Spānijā. Kad tika organizēti repatriācijas reisi, darbs tikai uz brīdi tika apstādināts, taču pēc neilga laika to atcēla pavisam. Spānijā viss mainījās pa stundām, nevis dienām. Tas arī bija brīdis, kad sākām meklēt veidus, kā nonākt mājās, tomēr pēdējie reisi uz Latviju, ar kuriem būtu reāli braukt mājās, jau bija izpārdoti. Kāds teiks – vajadzēja palikt turpat un nekur nebraukt! Taču tas nav tik vienkārši. Ne fiziski, ne arī emocionāli.

Tā kā nokļūt Latvijā ar aviotransportu nebija iespējams, noskaidrojām, ka pastāv iespēja kājām pāriet Latvijas–Baltkrievijas robežu. Tas nozīmēja, ka pats galvenais uzdevums ir nonākt Minskas lidostā un tad braukt līdz robežpunktam Urbāni-Silene. Stiept gumiju garumā nepavisam negribējām, jo neviens nezināja, kā mainīsies situācija Spānijā, kas notiks Latvijā, vai un kad arī Baltkrievija varētu pārtraukt aviosatiksmi, tāpēc meklējām biļetes pēc iespējas ātrāk. Atradām variantu, kas solīja par 360 eiro no cilvēka bez bagāžas nogādāt Minskā, taču āķis slēpās tajā, ka ceļā līdz pat īpašumam Latvijā būtu jāpavada aptuveni 40 stundas. Izstāstot par savu variantu, kā plānojam nokļūt mājās, daudziem radiniekiem un draugiem mati teju vai sacēlās stāvus, taču visi bija gatavi iesaistīties un palīdzēt, kā vien var.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!