Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Negribu, lai šis stāsts izklausītos pēc augstprātīgas smīkņāšanas par "melno kontinentu" vai sastāvētu no zināmu stereotipu atkārtošanas. Ir sarežģīti runāt par Āfriku, bet vēl grūtāk ir rakstīt par to, trūkst vārdu, lai sakarīgi izteiktos par redzēto krāsainību un piedzīvotajiem kontrastiem. Tādēļ Āfriku izvēlos uzlūkot kā mācību iestādi, vietu, kur katru dienu apgūt ko jaunu, kā arī vietu, kur būt brīvam un vienlaicīgi pašam sev.

Āfrika ir mana otrā, pagaidām nozīmīgākā un joprojām nepabeigtā alma mater.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Varētu teikt, ka šajā "slavenajā universitātē" nonācu nejaušības pēc. Pirmo reizi uz Āfriku devos kā loterijas uzvarētājs, kādā pasākumā vinnējot ceļojumu uz Namībiju. Otro reizi tur atgriezos apzināti, sekojot mūziku mīlošiem cilvēkiem, kuri devās uz nelielo Gambiju apgūt īpašus bungu ritmus. Kādēļ un kur Āfrikā sabiju trešo reizi, šobrīd vairs neatminos. Spriežot pēc ierakstiem Dzeltenā drudža sertifikātā, visticamāk, arī toreiz tā bija Gana.

Akadēmiskais personāls šajā "mācību iestādē" visneparastākajā veidā, dažkārt apdullinoši tiešā, māca izprast ikdienas likumsakarības un vienlaicīgi liek pieņemt nenoteiktību kā lietu pamatstāvokli. Nevarētu teikt, ka lekcijās viss tiek skaidri pateikts. Daudz biežāk šai "universitātei" raksturīgajā lakoniskumā studenti tiek mudināti pievērsties individuālam darbam, "lasot" cilvēkus un situācijas sev apkārt. Pa retam, arī kādu grāmatu, kaut arī tās te nav lielā cieņā.

Šīs universitātes studentiem vienmēr jābūt gataviem negaidītiem eksāmeniem, semināriem vai pat veselai zibens sesijai. Pārbaudījumus uzliek un vērtē iepriekš nezināmi svešinieki, tādā veidā pilnībā izslēdzot šmaukšanos ar pareizajām atbildēm. Tās gan var būt dažādas un vienmēr ir vairāk nekā viena. Viss atkarīgs no tā, kas tu esi, kur esi nonācis un tā, kurš pieņem eksāmenu.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Tāpat kā Latvijas mācību iestādēs, pasniedzēji runā vietējā (valsts) valodā. Ak vai, vienīgi vietējo valodu šeit ir tik daudz, sākot ar cilšu un universālajām Āfrikas valodām, kā zulu, svahili, arābu un beidzot ar koloniālajām angļu, franču valodām.

Studiju sākumposmā studenti pārskata savas attiecības ar laiku, mēģinot dekonstruēt greizos un Eiropā iecienītos pieņēmumus, ka laiks varētu būt ierobežots vai arī tam varētu piemist jebkāda vērtība. Eiropiešu skatījumā laiks ir mērāms un lineārs, tas pastāv ārpus cilvēka. Tādam laikam piemīt tendence pakļaut cilvēku, nemitīgi atgādinot par termiņiem, datumiem, dienām un stundām.
Tikmēr melnie brāļi uz laiku skatās daudz elastīgāk, viņu pasaules konceptā cilvēks ir tas kurš veido un rada laiku. Citiem vārdiem sakot, laikam pašam par sevi nav nekādas nozīmes, nozīme ir vienīgi tam, ko nolemj ar to iesākt. Vecākie studiju biedri ir iemācījušies, ka visu var pagūt, turklāt, jebkurā brīdī, ja tas patiesi nepieciešams. Šis ir viens no pamatpriekšmetiem, lai saprastu un apgūtu tālāko.

"Āfrikā laika ir daudz vairāk nekā Eiropā," kārtējo reizi, kad biju to piemirsis, smaidoša etiopiešu stjuarte to atgādināja lidojumā uz Adisabebu. Viņas vārdi skanēja kā mierinājums, nedaudz pat kā apsolījums. Tomēr, laikam var būt cita šķautne un arī tajā melnie brāļi mēdz būt pārāki. Neizrādot sašutumu, ar šķietami neizmērojamu pacietību apveltīti, viņi var gaidīt sabiedriskā transporta pienākšanu vai atiešanu, nepieciešamā ierēdņa parādīšanos, kāda svarīga lēmuma pieņemšanu, dokumentu noformēšanu vai arī pētoši vērot ciematā nez no kurienes parādījušos mzungu*. Pat prāvs sainis uz galvas netraucē šādam procesam. Cilvēki Āfrikā dzīvo šim brīdim, vienīgi mzungu vienmēr, kaut kur skrien savu neslēpto, balto cilvēku vajadzību dzīts: apskatīt vai nofotografēt skaistākās un interesantākās vietas, kādu satikt, iedzert – vēlams aukstu alu vai kokakolu, atrast naktsmītni ar nesaplēstu moskītu tīklu virs gultas, un tā joprojām.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Nonākot Ganā, netipiski sev, jau nākamajā rītā spēju mierīgi gaidīt un vērot notikumus, it kā tie uz mani neattiektos. Neizjutu nekādu kārdinājumu tos ietekmēt. Nespēju iztēloties, ka Eiropā varētu tikpat pacietīgi un mierīgi noskatīties kā aizrit minūtes un stundas, neko nedarot. Pēc dažām dienām pārspēju pusmūža ganieti: atklāju, ka viņa pacietība, kaut ko gaidot, sāka ļodzīties otrajā stundas ceturksnī, bet pilnīgi izbeidzās pēc 45 minūtēm.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Vēlāk uzzināju, ka arī sliktas kvalitātes ceļus viņš spēj izturēt vien tikpat ilgi. Savukārt es vairs nekad nesūdzēšos par ceļu kvalitāti Latvijā, jo zinu, ka var būt daudz, daudz ļaunāk.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Kad studenti iepazinušies ar laika nozīmi Āfrikā, tie pamazām sāk apgūt citus, daudz sarežģītākus problēmjēdzieniem: attālums un virziens. Eiropieši ir pieraduši visu precīzi mērīt metros, kilometros vai gājiena stundās, kamēr melnie brāļi un māsas ar tādiem niekiem nenodarbojas. Viņus mulsina bālģīmju naivi strupie jautājumi, piemēram, par ātrāko ceļu uz ciematu. It kā nebūtu vienalga pa kuru ceļu, īsāko vai garāko, ciemats tiks sasniegts, ja kādam savajadzējies tur nokļūt. Veiksmes gadījumā saņemot saprotamu atbildi par vēlamo kustības virzienu, tā neietvers nekādu informāciju par veicamo attālumu vai ceļa kvalitāti. Galamērķis pēc kura taujājat, var būt dažu kilometru, bet, tikpat labi, arī dažu dienu gājiena attālumā. Tā gan gadīsies retāk, jo pārsvarā saņemsiet norādes līdz tuvāko ceļu krustojumam vai apdzīvotai vietai, kur izziņas process būs jāatkārto, un tā līdz galamērķa sasniegšanai. Ja tev gadījies uzdot jautājumu, atbilde uz kuru sarunas biedram kaut kāda iemesla dēļ nav iespējama vai zināma, viņš to nekādi neliks manīt. Vieglākais veids, kā pārliecināties, ka saņemtā atbilde nav "formāla pieklājība", ir jautājumu pārfrazēt un nekavējoties uzdot atkārtoti. Atbildei sakrītot ar sākotnējo, pastāv varbūtība, ka iegūtā informācija būs ticama.

Reiz TV realitātes šovam līdzīgā pārgājienā uz pasaules malu (vietējo izpratnē) jeb ceļā uz nākamo Gvinejas līča zvejnieku ciematu Atlantijas okeāna krastā, kur kraujas malā taka negaidīti izbeidzās, sajutu vajadzību pēc atspirdzinājuma. Ciematā, kuru savā varā bija pārņēmuši bērni, jo pieaugušie snauda kur kurais, uzmeklēju vienīgo bāru. Kā vairums Ganas lauku bāru, arī šis, vairāk atgādināja jebkāda tipa prevencijas iestādi nevis vietu patīkamai laika pavadīšanai. To vadīja un vienlaicīgi savu rāpojošo brāli pieskatīja gadus divpadsmit vecs zēns. Lai gan viņš izskatījās jaunāks nekā iepazīstoties bija minējis, zēns teicami tika galā ar pienākumiem: vienlaicīgi atrodot cigaretes iereibušam un nepacietīgam opim, nomierinot raudošo brāli un pārdodot alu man. Bāra sienas bija aplīmētas ar katoļu propagandu un virs letes karājās no plastmasas veidots alfabēts, kuru bāra saimnieks teicās zinām.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Pateicoties literatūrai un kino, eiropieši mēdz iztēloties Āfriku kā briesmu pilnu kontinentu, par galvenajiem draudiem minot tropu slimības, indīgas čūskas, plēsīgus zvērus, badu, primitīvu veselības aprūpi, karus un nemiernieku bandas. Labi apzinos, ka daudzi no uzskaitītajiem riskiem pastāv. Āfrika mudina atrast izeju no strupceļiem, kuros pārgalvības vai nezināšanas dēļ nonāku, nedodot vietu bailēm, kuras vieno kā baltos, tā melnos. Baiļu kontrole Āfrikā ir būtiska izdzīvošanas iemaņa un ir vismaz tikpat svarīga kā stresa kontrole Eiropā. Visai bieži baltie baidās no melnajiem, bet tieši tādas pašas bailes un neuzticība eksistē pretējā virzienā. Labākais veids kā tikt galā ar bailēm, ir, zibenīgi izvērtējot situāciju, tai atbildēt: ja tiec sveicināts, sniedz roku un parādi, ka pārzini sarežģīto Āfrikas trīsdaļīgo rokasspiediena kustību (rokasspiediens atšķiras dažādās valstīs, tomēr gandrīz vienmēr tas ir trīsdaļīgs, izņēmums varbūt subkultūru pārstāvji). Ja tiec provocēts, atbildi ar joku, visbiežāk to novērtēs vai arī varēsi izmantot apjukuma brīdi, lai nozustu. Smiekli ir labākais veids kā nodibināt kontaktu, kamēr vissliktākā stratēģija ir izlikties "neredzamam", tad labāk laikus sameklēt šādām situācijām kabatā noglabāto sīknaudu. Ātri pieejama sīknauda mani ir glābusi no nepatikšanām neskaitāmas reizes, īpaši, ceļojot Dienvidāfrikā.

Vēl daži vecāko kursu studentiem apgūstami problēmjēdzieni ir dzīvība, nāve un liktenis. Āfrikāņu izpratnē neviens nav kungs pār savu likteni, arī dzīvībai te ir cita, daudz mazāka vērtība nekā Eiropā. Viņuprāt, par šiem jautājumiem nav jēgas domāt, kur nu vēl runāt, jo tie ir Dieva pārziņā. Tā kā man nav bijusi iespēja plašāk diskutēt par šīm tēmām, pieļauju, ka āfrikāņi likteni pieņem pazemīgāk, jo reti ir pieejama jebkāda atbalsta sistēma (ātrā palīdzība, policija, sociālie dienesti utt.) un ārkārtas situācijās atliek paļauties vienīgi uz sevi vai augstākiem spēkiem. Kā nestandarta situācijās, kad nav skaidrs, iepriekš aprakstīts rīcības plāns, mēdza teikt mans boss, kurš ilgstoši bija dzīvojis Mali un strādājis lielā starptautiskā uzņēmumā: "Chapter Five: Find your own solution!" (Piektā nodaļa: Atrodi savu risinājumu!)

Arī toreiz Gambijā, kad nopietni saindējos un gulēju ar augstu temperatūru, vietējie ciematnieki teica, lai atslābstu, dzeru ūdeni un mēģinu gulēt, jo par mani parūpēsies Allāhs. Tobrīd nebiju sajūsmā par šādu situācijas risinājumu un ar mokām "Lonely Planet" atradu amerikāņu slimnīcas kontaktus, kur lūdzu taksistam mani nogādāt. Toreiz viss beidzās labi. Nakts slimnīcā bija īpaši kolorīta un būtu atsevišķa stāsta vērta, tomēr novērtēju, ka vajadzīgās analīzes tur varēja veikt nepilnas stundas laikā.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Kādā dienā, kad Āfrikas ekspedīcija tuvojās noslēgumam, sajutu neizskaidrojamu vajadzību apgūt pašaizsardzības prasmes. Kā savu cīņu mākslas pasniedzēju noalgoju bēgli no Ziloņkaula krasta. Azartisks un neatlaidīgs skolotājs, kurš, acīmredzami, dzīvē daudz bija pieredzējis, bet valodu barjeras dēļ nevarēja (bet varbūt negribēja) par to pastāstīt. Pēc treniņiem bieži domāju par gandrīz katra cīņas paņēmiena noslēgumu: 1-2-3-kill! (1-2-3-sit nost!), kad visā nopietnībā skolotājs demonstrēja vairākus veidus kā fiziski iznīcināt pretinieku.

Ar labiem panākumiem trenējamies, līdz pēdējā treniņā netīšām tika izsists mans apakšžoklis un vairs neaizvērās tā, kā tam paredzēts. Tā kā zobārsti un žokļu ķirurgi Āfrikā apkārt nemētājas, saviem spēkiem pūlējos dabūt žokli atpakaļ, līdz pēc trīs dienām tas atgriezās savā vietā ar vieglu krikšķi.

Dzīvībai Āfrikā nav liela nozīme, kamēr bēres Ganā ir viens no cilvēka mūža svarīgākajiem notikumiem. Tās parasti notiek vairākas dienas laikā no ceturtdienas līdz svētdienai. Pēc ciemata noformējuma, sērotāju krāsaini tumšajiem apģērbiem un lielajām tumbām centrālajā laukumā, no kurām skan apdullinoši skaļa popmūzika, uzreiz var saprast, kas noticis. Leģendāri ir Ganas zārcinieki (sīkāk par to šeit), kuri pēc pasūtījuma var izgatavot zārku: automašīnas, mājas, kokakolas bundžas vai citā oriģinālā formā.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Tirgi Āfrikā ir dzīvīgas vietas, kaut kas līdzīgs dabas muzeja un dārzeņu veikala apvienojumam. Brīžiem drausmīga netīrība jaucas kopā ar visdažādākajām smakām, no kurām pēcpusdienas svelmē neizturamākā nāk no gaļas tirgotavām. Tiek tirgots viss, sākot ar pārtiku, kurināmo, humpalām, ķīniešu šmotkām un beidzot ar vudū precēm. Pēdējās mani interesēja visvairāk. Atsaucīgie pārdevēji, pagodināti par netipisko bālģīmja interesi, pacietīgi skaidroja, kā būtu izmantojama viņu prece. Piemēram, eža kažoks, pēc viņu domām, itin labi noder pret saduršanu ar nazi, savukārt, kaltēts hameleons, kas nelāgi ož, nes mājai svētību. Tur bija arī kaltētas krokodilu ādas, bruņurupuču bruņas, balti mērkaķu galvaskausi, sikspārņi un čūskas. Juceklīgo skaidrojumu dēļ nesapratu no kā pasargās šo dzīvnieku nogalināšana. Apmēram 60 procenti kaltēto dzīvnieku izmantojami potences uzlabošanai, nedaudz mazāks procents palīdz ar grūtniecību saistītos jautājumos. Vudū ir vienlīdz iecienījuši kā Ganas musulmaņi, tā arī kristieši, tomēr "preču" pielietojums atšķiras, jo katra ciemata burvim ir savas īpašas metodes to izmantošanā.

Nākamajā rītā pirms stundu sākuma apmeklēju vietējo skolu, lai aprunātos ar skolotājām un direktoru. Tā ir privāta skola un, tāpat kā mana naktsmītne, pieder presbiterāņu baznīcai. Acīmredzot, Ganā nestrādā princips "nauda seko skolēnam", jo atšķirībā no valsts skolām, mācības šajā ir par maksu (tikai apmēram gadu ir atcelta mācību maksa daudzās, bet ne visās valsts skolās). Atkarībā no vecuma grupas, sākot no trīs gadiem pirmsskolā līdz vidusskolai: 20 līdz 40 eiro semestrī plus ēšana (citās skolās mācību maksa var būt ievērojami augstāka), bet, kā minēja direktors, daudziem apkaimes vecākiem šī summa ir nesamaksājama, tādēļ bērni strādā visdažādākos darbus, lai nopelnītu.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Krāsainās formās tērptie skolēni ierodas īsi pēc septiņiem. Šķiet, viņiem ir kādas dežūras, jo daudzi, smejoties un putekļiem griežoties, uzkopj skolas telpas un pagalmu. Mācības sākas pulksten 8.30 ar kopīgu pulcēšanos skolas pagalmā un beidzas 15. Kā otru lielāko problēmu direktors minēja skolotāju atalgojumu, jo privātās skolas nespējot konkurēt ar valsts sektoru, ierēdņu algas esot daudz augstākas.

Bērni Āfrikā ir brīnišķīgi un nevienu reizi vien mani ir glābuši no nepatikšanām, parādot ceļu vai vietu, kur atrast kaut ko ēdamu. Lai gan dzīves apstākļi daudziem no viņiem nav viegli, viņi ir enerģijas pilni un smaidīgi. Daudzi jau no mazotnes pieskata savus brāļus un māsas, bieži var redzēt, ka mazi bērni savās gaitās apkārt nēsā uz muguras piesietus jaunākos radiniekus. Vēl biežāk var redzēt, ka mazi bērni stiepj uz galvas milzīgas ūdens kannas vai bļodas. Neredzēju nevienu bērnu, kurš spēlējās ar "Lego" vai kendamu. Pirmsskolas vecuma bērniem joprojām populārākā spēle ir vecas motocikla vai automašīnas riepas vadīšana ar koka nūjas palīdzību. Vecākie bērni labprāt spēlē "Wali", vikipēdija to dēvē par "abstraktu stratēģijas spēli". Šai Rietumāfrikā populārajai galda spēlei ir astoņi iedobumi, kuros, skaitot un ievērojot katrā ciematā nedaudz atšķirīgus noteikumus, tiek mesti balti akmentiņi. Daži bērni sērfo ar salauztiem, pludmalē atrastiem sērfadēļiem. Kamēr citiem nav pat tādu, tāpēc vilņu izbaudīšanai ar izcilām sekmēm tiek izmantoti parasti koka dēļi. Tomēr svarīgākā spēle Ganā ir futbols, jebkurš brīvs brīdis un vieta tika izmantota, lai padzenātu bumbu. Vairākos ciematos puikas teica, lai atvedu futbola bumbu, kad nākamreiz braukšu turp. Tā noteikti ir daudz labāka alternatīva par saldumiem.

Gandrīz tikpat svarīgs problēmjēdziens kā laiks, Āfrikā ir neprognozējamība. Situācijām piemīt tendence neticami strauji mainīties. Mierīgas situācijas jebkurā brīdī var pārvērsties draudīgās un otrādi. Vienmēr ir jābūt gatavam negaidītiem pavērsieniem un proaktīvai rīcībai.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Ne gluži šādas rīcības dēļ netīšām nonācu pagrīdes regeja studijā. Šķita, ka tādas vietas mūsdienās vairs neeksistē. Viss sākās, kad pēc vakariņām Keipkoustas ielās man uzklupa trīs apkārt klejojoši suņi. Nezinu, kas viņiem bija lēcies, diena par karstu jeb pilnmēness spieda uz smadzenēm. Parasti suņi šeit ir mierīgi un dauzās savā starpā vai stundām vienatnē veras okeānā. No dusmīgajiem suņiem palīdzēja atbrīvoties blakus ejošie, nepazīstamie vīrieši. Šis starpgadījums bija pietiekams iemesls, lai sāktu sarunu, izrādījās arī viņi devās uz bāru okeāna krastā, viesnīcā, kurā biju apmeties. Viens no viņiem bija skolotājs, bet otrs tirgotājs. Pa ceļam skolotājs stāstīja, ka apmēram 40 procenti Ganas bērnu neapmeklē skolu, ka daudzi skolā nāk pie viņa un saka, ka nav ēduši un, ja tas ir iespējams, viņš dalās ar savām pusdienām vai iedod naudu pārtikai. Reizēm viņš pērk saviem skolēniem kurpes vai apģērbu, lai to trūkums netraucētu apmeklēt skolu un, ja zvejnieku bērni padzird, ka tēvs atgriezies ar lomu, tie nekavējoties pamet stundas un skolā atgriežas vien tad, kad darbs ostā pabeigts. Viņš stāstīja arī to, ka dažiem bērniem nav, kas palīdz ar mājasdarbiem, jo vecāki nekad nav apmeklējuši skolu un nespēj paskaidrot, kā risināmi mājasdarbu uzdevumi. Turpinājām sarunu viesnīcas bārā, līdz viens no biedriem devās pludmalē "paplašināt apziņu", bet otrs, nevarot sagaidīt viņa atgriešanos, aicināja mani apciemot citus savus draugus.

Izrādījās, pārējie viņa draugi vakarēja jūras konteinerā iekārtotā pagrīdes mūzikas ierakstu studijā. Studija fokusējās uz regeja ierakstiem un tās ieeja bija maskēta par parastu, garlaicīgu suvenīru veikalu. Bez regeja atribūtikas konteinerā bija arī interesantas 30.-50. gadu Āfrikas vinila plates, senas koka maskas no dažādām valstīm, gandža, kandža un citi artefakti. Fonā neskaitāmas reizes atkārtojās iepriekšējā vakarā veiktais ieraksts, telpu pildīja dūmi un kaismīgi skaļas diskusijas Āfrikas stilā par apbedīšanas rituāliem un to ētiskajām robežām. Sarunu biedri strīdējās, vai ir pieņemami bēru laikā aiztikt mirušo. Ja pareizi sapratu, Ganā ir tradīcija mirušo izcelt no zārka un "padot pa rokām". Kamerūniete, cik iespējams skaļi, centās oponēt, uzstājot, ka zārkam jābūt slēgtam un mirušie nav jāapgrābsta, kam ganieši nepiekrita, visādi cenšoties pamatot šīs tradīcijas nozīmīgumu.

Āfrikas skola jeb Kā būt laimīgam, kad tev gandrīz nekas nepieder
Foto: Mārcis Kalniņš

Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka bijuši Āfrikā, bet realitātē pārvietojušies kondicionētos džipos un pārējā laikā nav izgājuši ārpus apsargātām, dārgām viesnīcām - mazās Eiropas vai mazās Amerikas. Īsto Āfriku tā nevar ieraudzīt un iepazīt. Tāpat par šo daudzveidīgo kontinentu un tā iedzīvotājiem nevar spriest pēc kādas vienas valsts, jo no Vidusjūras līdz Labās Cerības ragam ir daudz un dažādu Āfriku, daudz sirsnīgu cilvēku un arī daudz cilvēku, kuriem nepieciešama mūsu palīdzība nevis ignoranta novēršanās. Ne vienmēr tā ir nauda vai materiāli labumi, nereti daudz vairāk tiek novērtēta atklāta un iedrošinoša saruna. Ar draugiem jokoju, ka Āfrikā strādāju par tādu kā psihoterapeitu bez sertifikāta.

Lai arī šis ceļojums nebija viegls, skaidri zinu, ka pelēkākajās Eiropas dienās ilgošos pēc savas alma mater: Āfrikas saules, brīvības, negaidītiem pārsteigumiem vai piedzīvojumiem un smaidīgiem cilvēkiem!

*https://en.wikipedia.org/wiki/Mzungu

Seko autora piedzīvojumiem arī "Instagram" www.instagram.com/marcis.kalnins

Autors pateicas aviosabiedrībai "airBaltic" par atbalstu raksta tapšanā.

Source

Tūrismagids

Tags

Āfrika Ceļojums Lasāmgabali Gana Āfrika
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form