Tomēr šeit, kādus 5–10 kilometrus no robežas, mēs (labi, precīzāk jau būtu teikt – es) sastopamies ar pirmo problēmu: telefoni tiek atslēgti no Lietuvas tīkla, bet Polijas tīklam vēl nav pieslēgušies. Interneta nav, lielā futbola nav. Samaināmies ar sievu... Un dažus kilometrus tālāk internets atkal uzrodas, bet spēli vairs neskatos – pēdējos soda sitienus sieva, kurai futbols nemaz neinteresē, dabūja man atreferēt.
Nakts paiet, braucot cauri Polijai, un no rīta ieripojam mūsu pirmajā mērķī – Krakovā. Mūsu viesnīca ("Grand Ascot") izrādās ļoti pretimnākoša un ļauj reģistrēties, lai arī pulkstenis ir pusastoņi no rīta (laicīgi pirms izbraukšanas biju rakstījis un lūdzis agro "iečekošanos", ja tas ir iespējams, bet nebiju gaidījis, ka mūs tik agri laidīs). Mūsu viesnīcas numurs izrādās divi lieli, komfortabli un stilīgi numuri, kas savienoti ar durvīm – mums (divi pieaugušie, divi bērni – deviņgadīgā meita un gandrīz piecgadīgais dēls) tieši ideāli. Paēdam brokastis un nosnaužamies, lai būtu spēks pēcpusdienā "tūristot".
