Trīs Latvijas motociklisti, baizeļi, uzsākuši mēnesi ilgu enduro ekspedīciju no Rīgas uz Gruziju. Ekspedīcija tiks veikta ceļotāju kustības "On the Way of Freedom" ietvaros, un tās laikā plānots mērot aptuveni 4000 kilometru garu maršrutu un uzņemt dokumentālu filmu par ceļojuma laikā piedzīvoto.

Ceļotāju mērķis ir ar enduro motocikliem apceļot Gruziju, veicot dažādas grūtības pakāpes Padomju Savienībā zināmos DOSAAF motociklu maršrutus, un izpētīt maz zināmākās Gruzijas vietas, kas grūti sasniedzamas ar kājām vai automašīnu.

Ekspedīcijas dalībnieki, baizeļi ir ceļotāji un bērnības draugi - Andis Pikāns, Oskars Prauliņš un Normunds Kalve.

2. diena. Baltkrievija

"Laika prognozes neiepriecināja – lietus, brāzmains ziemeļu vējš un 13-14 grādu gaisa temperatūra. Sagatavojām lietus ekipējumu un laidām uz robežkontroles punktu Pāternieki. Latvijas pusē pārbaudīja dokumentus, kastēs nelīda un novēlēja laimīgu ceļu. Pie baltkrieviem procedūra aizņēma divas stundas – jādeklarē tehnika, jāsalīdzina rāmja numuri un jāizkrāmē visas kastes.

Aiz robežas sapratām, ka esam kļūdījušies ar degvielas apgādi, jo tuvākais benzīntanks no robežas atrodas 50 kilometru attālumā. Andim "zupa" beidzās pirmajam, Norča pēc pieciem kilometriem bija nākamais, bet Osis laimīgi tika līdz benzīntankam saviem spēkiem.

Braucām caur Vitebsku Gomeļas virzienā. Satiksmes kultūra daudz augstākā līmenī kā Latvijā - priekšā braucošie šoferi pārkārtojās pa labi, atbrīvojot ceļu, sveicināja un ziņoja par policijas posteņiem. Baltkrievijas likuma kalpi vienreiz arī mūs apturēja – pārbaudīja dokumentus un apdrošināšanu, bet iztikām bez aizrādījumiem. Pabrīdināja, lai uzmanāmies Ukrainā, un novēlēja labu ceļavēju. Benzīntankā aiz Vitebskas satikām ukraini Alekseju, kurš brauca no Kijevas puses. Puisis bija ietērpies ķīmiskās aizsardzības kombinezonā un brīdināja par lietusgāzēm, kas mūs sagaidīs ceļā.

Ap astoņiem vakarā 60 kilometrus pirms Gomeļas, ceļmalas motelī, kurš atrodas tieši blakus jaukam dievnamam, nolēmām mest mieru braukšanai. Aiz muguras atstāti 500 kilometri.

3. diena. Baltkrievija un Ukraina

Nebeidzām sajūsmināties par Baltkrieviju. Lai arī valsts nav pārtikusi, visapkārt novērojama kārtība. Ceļu kvalitāte nav tā labākā, bet bedres nemanījām. Ar baikiem te pārvietoties nebūtu medusmaize, bet enduro jūtas lieliski. Degvielas uzpildes stacijās jālej 95. markas benzīns, kas, šķiet, bija labas kvalitātes, jo dzinēji pilnīgi "dziedāja" no labsajūtas. Katrā ziņā nekāda salīdzinājuma ar Krievijas degvielu. Kā papildu saldais ēdiens bija benzīna cena – tas ir par trešdaļu lētāks nekā Latvijā!

No Baltkrievijas puses robežpārejas punkts ar Ukrainu saucas Novaja Guta. Rindas nebija, tomēr formēšanās procedūra izvērsās uz divām stundām. Ukraiņu robežsargam pirmais jautājums bija par mūsu saistību ar "Nakts vilkiem". Uzvārdi tika pārbaudīti, un pēc brīža mūs ielaida terminālā. Tur jautājumu sērija turpinājās. Mums palīdzēja tas, ka bijām izdrukājuši prāmja rezervāciju no Iļjičevskas. Tā tika rūpīgi izpētīta un nokopēta. Atšķirībā no Baltkrievijas Ukrainā nekādas deklarācijas tehnikai nav jāformē, muitnieki pat nepienāca pie motocikliem un ielaida mūs savā dzimtenē.

Dažus kilometrus tālāk tikām apstādināti pie blokposteņa, kur līdz zobiem bruņoti regulārās armijas virsnieki un kareivji uzsāka sarunu par sadzīviskām tēmām. Attieksme bija ļoti labvēlīga un pozitīva. Mēs novēlējām karavīriem ātrāk sagaidīt mieru kara pārņemtajā zemē, savukārt ukraiņi mums atbildēja, lai brauciena laikā nekad nebeigtos dziesmas un stiprie dzērieni. Jau pēc pirmajiem pieveiktajiem kilometriem bija novērojama diametrāli pretēja aina salīdzinājumā ar Baltkrieviju – ceļu kvalitāte slikta, visapkārt haoss un nekārtība. Tas gan ir saprotams – valstij šobrīd ir citas prioritātes.

Netālu no Cerņigovas satikām ceļu policiju, kuras pārstāvju attieksme gan absolūti nebija saprotama un pieņemama. Brutāla un nekaunīga naudas izspiešanas shēma par ātruma pārsniegšanu, biedējot ar tiesību atņemšanu. Mums jau bija nepatīkama pieredze ar ukraiņu policiju divus gadus atpakaļ ceļojumā uz Rumāniju. Jāsecina, ka situācija nav uzlabojusies.

20 kilometrus pirms Kijevas, ceļa malā atradām moteli. Cilvēki uz ielas nāca klāt un uzsāka sarunas, uzzinot, ka esam no Latvijas. Noskaņojums visiem ļoti patriotisks.

4. diena. Kijeva – Odesa

No Kijevas līdz Odesai mūs šķīra 500 kilometri. Jābrauc pa izdauzītu, bēdīgas kvalitātes E95 autostrādi. Mūs tas, protams, nekādi neietekmēja. Kustība uz galvenās transporta dzīslas dienvidu virzienā bija niecīga, tāpēc varējām izbaudīt braukšanu caur ziedošajiem un elektriski dzeltenajiem rapša laukiem. Degviela gan nebija tik augstas kvalitātes kā Baltkrievijā. Tā tiek importēta no Rumānijas un Grieķijas, bet, skatoties no gaišās puses, benzīns ir labāks nekā Krievijā un lētāks nekā Latvijā.

Šeit acīmredzot varētu būt pasaku zeme vareņiku un čebureku gardēžiem, par ko liecināja iespaidīgās reklāmas autostrādes malās.

Piecos vakarā 20 kilometrus pirms Odesas mums bija sarunāta tikšanās ar vietējā motokluba "Motor-Live" pārstāvjiem, kuri atsaucās mūsu jautājumiem un laipni pieteicās uzņemt un izrādīt pilsētu.

Odesas biedri bija ļoti draudzīgi ar interesantiem stāstiem, kurus šobrīd nav laika pierakstīt. Kad būsim uz prāmja, apsolos iepazīstināt ar fascinējošiem notikumiem.

5. diena. Odesas izslavētās katakombas

Prāmis, kas nodrošina kravu, automašīnu, motociklu un pasažieru kustību starp Ukrainu (Iļjičevska, 30 km no Odesas) un Gruziju (Batumi), kursē neregulāri, aptuveni reizi nedēļā. Lielāko noslodzi nodrošina dzelzceļa kravas, kurām tiek pakārtots prāmja kustības grafiks, ko izziņo vienu mēnesi iepriekš. Nobīdes iespējamas no vienas līdz trim dienām, tāpēc arī tūristi šo iespēju izmanto samērā reti. Kajītes ir ierobežotā skaitā, tāpēc veicām rezervāciju Rīgā jau mēnesi iepriekš. Melnās jūras šķērsošanai ir jārēķinās 50 stundas garu laika sprīdi. Vienam cilvēkam vieta trīsvietīgā kajītē maksā 2800 grivnas (120 eiro). Vienam motociklam cena ir 5900 grivnas (260 eiro).

Tā arī ir vienīgā prāmja līnija, ar kuru šobrīd iespējams kopā ar motociklu nokļūt no Ukrainas Gruzijā. (Sīkāku informāciju par prāmi un tā grafiku var atrast http://www.ukrferry.com). Mūsu sākotnējais prāmja atiešanas laiks tika noteikts uz 19. maiju, bet dienu iepriekš tas tika pārcelts par diennakti vēlāk. Mēs gan par to nemaz nebēdājām, jo vēl viena diena Odesā, kurā esam iemīlējušies no pirmā acu skatiena, tika uztverta kā dāvana.

Kluba "Motor-Life" vadonis Ruberoīds kopā ar pārējiem dalībniekiem mūs uzņēm kā vistuvākos radiniekus, tā kā nostāsti par odesiešu viesmīlību nav pārspīlēti un atbilst vistīrākajai patiesībai.

Olga, kura strādā tūrisma sektorā, izrādās staigājoša enciklopēdija, apgaismojot mūs ar iepriekš nedzirdētiem, sulīgiem stāstiem par pilsētas vēsturi un notikumiem.

Virsaitis Ruberoīds bija arī uzmeklējis divus jauniešus Juru un Ksjušu – digerus, kuri mums izrādīja slavenās Odesas pazemes katakombas, precīzāk, vienu rajonu, kas atrodas 20 kilometru attālumā no pilsētas un tūristiem nav pieejams.

Zem Odesas pilsētas apbūves ir 2,500 kilometrus garas katakombas, kas izcirstas kaļķakmenī. Pirmās katakombas, visticamāk, veidotas jau 17. gadsimta sākumā, bet lielākā daļa no tām izcirstas 19. gadsimta sākumā, kad izrakto kaļķakmeni izmantoja, lai būvētu pilsētu. Odesas katakombas drīz pēc tam kļuva par noziedznieku, ekscentriķu un dumpinieku slēptuvi. Otrā pasaules kara laikā, lai arī padomju karaspēks no pilsētas bija izdzīts, katakombās palika dučiem dumpinieku grupu. Katakombās, tieši zem nacistu deguniem, viņi slēpās pat 13 mēnešus ilgi.

Mūsdienās Ukrainā izveidojusies vesela subkultūra ar desmitiem daļēji profesionālu grupu, kas pēta katakombas un to vēsturi. Viņi dodas vairāku dienu ekspedīcijās pazemē, lai veidotu katakombu sistēmas kartes. Alās joprojām atrod partizānu ieročus un granātas un apmēram reizi piecos gados tiek uzietas arī cilvēka mirstīgās atliekas. Dažreiz šie ķermeņi ir gandrīz ideāli mumificējušies, jo katakombās ir auksts un sauss gaiss. Lai arī lielākoties šīs mirstīgās atliekas ir senu notikumu paliekas, ir bijuši arī nesenāki nāves gadījumi katakombās.

Gaisa temperatūra ārā ir ap 20 grādiem, bet jaunieši mums ieteica pirms līšanas pazemē uzvilkt jakas, jo katakombās temperatūra svārstās no 10 līdz 15 grādiem. Alas ieeja atrodas stāvas, krūmiem un zāles aizaugušas, kraujas malā. Skaidri noprotams, ka ikdienā te kustība nenotiek. Ieeju nejaušam garāmgājējam atrast ir neiespējami. Jura pirms došanās pazemē sazvanīja draugu, nosauca koordinātes un pasacīja laiku, cik ilgi atradīsimies lejā. Draugam esot kontakti ar mčs (glābēji), kuri gadījumā, ja nu kaut kas, varētu palīdzēt. Satelīttelefoni, mobilie tālruņi, GPS un kompasi katakombās nefunkcionē. Ložņājām pa pussagruvušajām ejām un šahtām aptuveni divas stundas, klausīdamies interesantus stāstus un notikumus. Interesanti, ka gaiss bija svaigs un elpot bija viegli. Arī brīdī, kad Jura nomaldījās šahtu labirintā, man nevienu mirkli nepiezagās šaubu sajūta, jo var just, ka puisis kontrolē situāciju. Bez pavadoņa te līst būtu visīstākais neprāts, jo orientēties lejā bez pieredzes un zināšanām nav iespējams.

Nošmulējušies, iesvīduši, bet ar foršām emocijām izlīfām ārā un sēdāmies uz močiem, lai atgrieztos pilsētā."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!