Grāmatu veidojis plašs autoru kolektīvs – Vilnis Avots, Haralds Barviks, Linda Dombrovska, Filips Jēgers, Vilis Krištopans, Egons Mednis, Mārtiņš Pavārs, Aldis Plaudis, Kate Šterna, Andrejs Vaivods, Artis Vēveris, Normunds Zvirgzdiņš.
Lūk neliels fragments no šīs grāmatas.
Kate Šterna
Lauvas Sesila nāve. Kurš maksās vairāk?
"Jūlijā, Hvange nacionālajā parkā, Zimbabvē, pēc cīņas ar trīsreiz jaunāku tēviņu no gūtajiem ievainojumiem nomira slavenais lauva Sesils," – tā varētu sākties ziņas vietējā laikrakstā un Hvanges Nacionālā parka mājaslapā internetā, ja minētais lauva mirtu tā, kā no dzīves aiziet liela daļa viņa sugas veco tēviņu. Un viss. Neviens nelamātu jauno praida saimnieku, ka tas atļāvies nogalināt slavenāko Zimbabves lauvu. Nesūdzētu tiesā parka uzraugus par to, ka kaut kas tāds ir pieļauts. Un nebūtu visu to seku, kas bija Sesila nāvei, ko patiesībā izraisījusi mednieka raidītā arbaleta bulta un mediju uzmanība. Lauva Sesils bija viens no tūristu iecienītākajiem dzīvniekiem, sava veida elks. Tiek uzskatīts, ka Sesils iekaroja savu popularitāti un atpazīstamību pasaulē, pirmkārt, sava iespaidīgā izskata dēļ – viņam bija kolosālas melni rudas krēpes, otrkārt, drosmes dēļ, jo viņš pielaida pētniekus un tūristus dažreiz pat 10 metru attālumā, un lepns par saviem panākumiem un lielo praidu, izrādījās visā diženumā. Lauvas kopš deviņdesmit devītā gada pētīja Oksfordas Universitātes zinātnieki, un no 2008. gada Sesila gaitām sekoja, pateicoties GPS kakla siksnai. Pievērsiet uzmanību, tas ir būtisks moments šajā stāstā!
Sesils bija 13 gadus vecs dienvidrietumu Āfrikas lauva (Panthera leo bleyenberghi), kurš dzīvoja Hvange nacionālajā parkā, Zimbabvē. 1. jūlijā viņu nelikumīgi nomedīja zobārsts no ASV Valters Palmers. Viņa vietējie palīgi izvilināja plēsēju ārā no dabas parka teritorijas, kur mednieks to ievainoja ar arbaletu, 40 stundas izsekoja ievainoto lauvu un visbeidzot panāca viņu un izbeidza dzīvnieka mokas, vēsta portāli un laikraksti. Lauvas Sesila galva Palmeram izmaksāja aptuveni 50 000 dolāru, kā tiek pieļauts plašsaziņas līdzekļos. Kad notikums atklājās, Palmeram bija jāsaskaras ar milzīgu sabiedrības nopēlumu. Viņa māja tika aprakstīta grafiti stilā. "Lauvu slepkava" vēstīja uzraksts. Palmeru nomelnoja un zākāja tik ļoti, ka viņam bija jāslapstās. Diviem Zimbabves iedzīvotājiem – medniekam Teo Bronkhorstam un vietējam fermerim Onestam Traimoram Ndlovu – izvirzītas apsūdzības par līdzdalību. Mednieks no Amerikas apgalvo, ka likumu nav pārkāpis.
Tehniski tā tas arī ir, jo lauva nomedīts ārpus parka teritorijas, taču Zimbabves valdība uzstāj, ka likums ir pārkāpts. Valters Palmers paudis dziļu nožēlu, jo, kā viņš uzsver, visi dokumenti bija sagādāti, medības bija likumīgas, un viņš līdz pēdējam brīdim nav zinājis, ka nomedījis slavenāko Zimbabves lauvu. Taisnības labad jāsaka, ka 2008. gadā Viskonsīnas tiesa Palmeru apsūdzēja par nelikumīgu melnā lāča nomedīšanu. Un tas nav vienīgais šaubīgais gadījums viņa praksē. Palmeram izvirzīta apsūdzība arī gadījumā ar lauvu Sesilu. Zimbabves valdība pieprasa Palmera izdošanu, taču zobārsts laikus pametis valsti, un šobrīd viņa atrašanās vieta nav zināma.
Latvijas Mednieku asociācijas prezidents Haralds Barviks pieļauj iespēju, ka šīs tik skaļu rezonansi ieguvušās medības tika akceptētas visaugstākajā valsts varas līmenī. Proti, lauva nomedīts ar valdības ziņu, jo Zimbabve ir slavena ar varas korupcijas līmeni un visatļautību, ko sniedz nauda.
Īpaši, ja tie ir amerikāņu dolāri. Kurš neatceras skumjos jokus par Zimbabves miljardu dolāru banknotēm? Pirms kāda laika šajā valstī tika likvidēta nacionālā valūta. Tas jau pats par sevi ir rādītājs. Valsts dzīvo daļēji no lauksaimniecības, taču medību tūrisms bija viens no svarīgākajiem ienākumu avotiem. Medību saimniecības un dabas parku uzturēšanā ir, vai drīz jau varēs teikt, ka bija iesaistīts ļoti liels skaits vietējo. Plus viesnīcas, pavadoņi, gidi, taksidermisti, kravu pārvadātāji...
Visi šie cilvēki zaudēs darbu. Tikai tādēļ, ka lauvas Sesila nomedīšanas fakts medijos un sociālajos portālos izdaudzināts un pasniegts kā barbarisms, noziegums un totāla nežēlība. Tikko šis gadījums nāca klajā, atradās arī grēkāži. Tika izvirzītas apsūdzības mednieka pavadonim un zemes īpašniekam, kura īpašumā nomedīts Sesils. Varas pārstāvji nosodīja amerikāņa rīcību, plaši diskutēja un negatīvi atsaucās... Dzīvnieku aizstāvju organizācijas šo situāciju nekavējoties izmantoja savos nolūkos un izvērta plašu aģitācijas kampaņu visā pasaulē. Bet patiesais iemesls un mērķis ir ūtrupe. Banāla vairāksolīšana. Protams, slēpta. Šobrīd ir jautājums, kurš Zimbabves valdībai samaksās lielāku kukuli? Zaļie vai mednieki? No tā arī būs atkarīga trofeju medību nākotne Zimbabvē. Iespējams, ka tā dēvētie dzīvnieku aizstāvji arī ir ļaunuma sakne, jo regulāri maksā kukuļus, lai tiktu pieņemti viņiem izdevīgi lēmumi Āfrikas valstīs, noslēgumā sacīja Barviks. Būtu interesanti papētīt, cik lielus ienākumus no tā sauktām labdarības kampaņām gūst PETA (Cilvēki par ētisku izturēšanos pret dzīvniekiem) un citas tamlīdzīgas organizācijas un kur nonāk visi tie miljardi? Lai parāda, cik procentu tiek tērēts pa tiešo dzīvnieku labklājībai, dabas rezervātu uzturēšanai, pētnieciskajam darbam, populāciju atjaunošanai un cik publiskajām akcijām, reklāmai, administratīvā aparāta uzturēšanai. Tad arī atklātos daudz interesanta par tā sauktajiem dabas aizstāvjiem. Bet sabiedrisko domu ir tik viegli ietekmēt un regulēt.
Kā saka, ja ir aitas, būs arī cirpēji. Oficiālā versija, kas minēta iepriekš, un amerikāņu mednieka pagātnes pieredze pēc zināma pārdomu laika rada šaubas. Varbūt lauva nonāvēts parka teritorijā un pēc tam aiztransportēts citur, lai nesekotu sods par malumedībām? GPS siksnas dati ir nekļūdīgi. Būtu interesanti iegūt atskaites par iepriekšējiem lauvas Sesila klejojumu maršrutiem. Ja jau zinātnieki ir ilgi pētījuši viņa dzīves gaitas, tad noteikti viņiem ir zināms, cik daudz laika viņš pavadījis ārpus parka teritorijas, iespējams, retinot jau tā nabadzīgo lauksaimnieku ganāmpulkus. Iespējams, šīs medības bija nepieciešamas un likumīgi sankcionētas, lauva pats izgājis ārpus parka, kur ticis nomedīts, un tikai sabiedrības rezonanse apvērtusi visu kājām gaisā?
Trofeju ieguve
Trofeju ieguve ir dārgākais no medību veidiem, ko atļaujas tikai labi situēti cilvēki. Par iespēju nomedīt kādu konkrētu dzīvnieku šādi mednieki maksā lielas naudas summas. Atļaujas medīt kādu sugu kādā konkrētā vietā un laikā tiek arī pārdotas vairāksolīšanā. Piedalīšanās izsolēs
maksā, sākot no 5000 dolāru. Vidējā lauvu medību cena Āfrikā ir ap piecdesmit tūkstošiem dolāru. Cenā neietilpst ne ēsma, ne transportēšana, ne citi izdevumi. Trofeju medību aizliegšanai Zimbabvē un citur Āfrikā būtu graujošas sekas. Jo pamatā tikai mednieki ir tie, kas gadu gadiem iegulda naudu savvaļas dzīvnieku aizsardzības un saglabāšanas programmās. Turpretī zaļo organizācijas lielākoties nodarbojas ar publiskām akcijām, naudas vākšanu, bet tikai skata pēc. Lauvas tiesu dabas parku un dzīvnieku saglabāšanas programmu finansējuma nodrošina ar medniecību saistītās organizācijas. Tikai mednieku interese dod iespēju saglabāt un izkopt medījamo dzīvnieku populācijas. Trofeju medības ir viens no efektīvākajiem veidiem, jo labākie eksemplāri tiek saglabāti, līdz tie sasniedz savas attīstības maksimumu. Savas dzīves laikā tie paspēj nodot gēnus nākamajām paaudzēm, un atļauju nomedīt trofejas dzīvnieku izsniedz tikai tad, kad šis darbs jau ir paveikts. Līdztekus no populācijas izņem vecos, slimos un kroplos dzīvniekus. Trofeju medību aizliegums visu šo sistēmu sagraus. Tas novedīs pie populāciju iznīkšanas.
Vēl viens drauds, par ko neviens šobrīd nerunā, ir parku pārapdzīvotība. Medību aizliegums eskalēs situāciju. Kenijā, kur medības aizliegtas jau gandrīz 40 gadu, sērgas regulāri paņēma savvaļas dzīvnieku populāciju daļu. Dažubrīd situācija tuvinājās epidēmijas slieksnim. Pārapdzīvotība un dzīvnieku kontroles trūkums var apdraudēt arī sējumus. Iespējams, valdības pieņems lēmumus izveidot buferu zonas ap parkiem, jo jau tagad lauksaimnieki nav mierā ar parku iemītnieku radītajiem postījumiem.
Teikt, ka lauvas Sesila nāve izraisīja milzīgu rezonansi medijos un sociālajos tīklos visā pasaulē, būtu maigi sacīts. Protams, sekoja tā dēvēto dzīvnieku aizstāvju organizāciju atkārtots pieprasījums aizliegt trofeju medības vispār. Zimbabves valdība izsludināja pagaidu moratoriju. Satraukuma vilnis, šaubas par medību saimniecības un savvaļas dzīvnieku aizsardzības sistēmas sabrukumu, kā arī medību aizlieguma ietekmi uz valsts ekonomiku izraisīja plašas un, par laimi, produktīvas diskusijas starp uzņēmējiem un atbildīgajām iestādēm. Līdz ar to aptuveni pēc nedēļas lēmums tika atcelts. Šobrīd lauvu medības joprojām ir aizliegtas rajonā, kur tika nošauts Sesils. Tāpat nav atļauts medīt dzīvniekus ar GPS siksnām.
Iesaistās aviokompānijas
Ļoti drīz pēc tam, kad slavenā lauvas nāve nāca gaismā, lielās aviokompānijas "Delta", "United" un "American Airlines" publiski paziņoja, ka vairs nepārvadās lauvu, ziloņu, leopardu, bifeļu un citu Āfrikas dzīvnieku ķermeņa daļas. Oficiālie iemesli netika nosaukti, taču maz ticams, ka tas nav saistīts ar Sesila nāvi. "Delta Airlines" ir vairāki tiešie lidojumu reisi uz Āfrikas pilsētām. Vēl maijā kompānijas pārstāvji ziņoja, ka trofeju pārvadājumi netiks pārtraukti. "American" un "United Airlines" veica lidojumus uz dažām netālu no Sahāras tuksneša esošām pilsētām un nodrošināja medību produkcijas transportēšanu. Pēc Sesila nāves "United" savā tviterī ziņoja, ka lēmums pārtraukt trofeju pārsūtīšanu radījis tūlītēju pozitīvu efektu. Pēc tam, kad mednieks Valters Palmers tika publiski nosodīts par lauvas Sesila nomedīšanu, vairākas citas aviokompānijas, ieskaitot "Air France", atteicās pārvadāt Lielā piecnieka dzīvnieku trofejas un ķermeņa daļas. Ceļojumu industrijas konsultants Harvijs Hartevalds kādā intervijā sacīja, ka šī veida kravu apjoms nebija diez ko liels, tā ka zaudējumi ir minimāli, toties ieguvums atpazīstamības un sabiedriskā novērtējuma jomā ir jo liels.
Atgriežoties pie trofeju medību aizlieguma pieprasījuma, kādas tam būtu sekas? Vai tā būs rožainā nākotne, ko, izmantojot sabiedrības analfabētismu un emocionālo pakļāvību, zīmē zaļie?
Iedomājieties situāciju: Ziemeļamerikas valstis un Eiropas Savienība aizliedz importēt trofejas, bet Āfrikas valstis aizliedz komercmedības, lielās aviokompānijas nepārvadā mednieku guvumu, un visa industrija lēni, vai arī ātri, bet neatgriezeniski iznīkst. Sabiedrības sirdsapziņa ir tīra! Bet vai šādi aizliegumi, interneta petīcijas, sociālo tīklu aktivitātes un dažādas akcijas izglābs lauvas, saglabās savvaļas teritorijas, izskaudīs dzīvu dzīvnieku un viņu ķermeņa daļu tirdzniecību, malumedniecību galu galā? Viss būs gluži pretēji, jo parki un dabas aizsardzības organizācijas savu ienākumu lauvas tiesu saņem nevis no valdības programmām, bet gan tieši no komercmedību rīkošanas. Dabas parku darbiniekus atlaidīs, naudas degvielai un aprīkojumam nepietiks. Tūdaļ uzplauks malumedniecība, dzīvniekus ķers visnehumānākajos veidos, piemēram, ar cilpām vai medīs ar saindētām šautriņām, un tie mirs mokpilnā nāvē, jo parka uzraugiem nebūs iespējas ne izsekot malumedniekus, ne glābt dzīvniekus. Zaudētāji būs dabas aizsardzības biedrības, dabas parki un tamlīdzīgas organizācijas, galu galā, arī valstu ekonomika. Piemēram, Namībijā dažādu inovatīvu biedrību pārvaldītās dabas aizsardzības platības aizņem divdesmit procentus valsts teritorijas.
Savvaļas dzīvnieku saglabāšanas pasākumi šeit ir bijuši par iemeslu dramatiskam dzīvnieku skaita pieaugumam arī ārpus dabas rezervāta. Īpaši tas attiecas uz degunradžiem, lauvām un ziloņiem. Simts procentus ienākumu no trofeju medībām – 2013. gadā tie bija 18 miljoni Namībijas dolāru – no tūrisma, dzīvnieku pārdošanas un medībām kopienas novirzīja izglītības attīstībai, sociālajām programmām, veselības aprūpei, ceļu būvniecībai, vairāk nekā 500 dabas parku uzraugu sagatavošanas programmām un atalgojumam. Līdz ar trofeju medību aizliegumu tas viss būs zudis. Dažām organizācijām, iespējams, izdosies atrast sponsorus, un uz kopējā ažiotāžas un sava tēla spodrināšanas viļņa tādu varētu būt samērā daudz, taču, vai šī nauda plūdīs pietiekami ilgi vai arī entuziasms noplaks līdz ar sabiedrības intereses zudumu, kas paredzams visai drīz? Un lauva Sesils tiks aizmirsts, bet trofeju medību industrija tā arī gulēs drupās.
Tālāk būs vēl ļaunāk. Neviena dabas aizsardzības programma nedarbosies. Bruņotas malumednieku bandas pārņems teritorijas. Jā, kāds izbadējies tiks pabarots, taču gandrīz viss savvaļā iegūtais – lauvu kauli, degunradžu ragi, lielo kaķu un citu dzīvnieku kažokādas, ziloņkauls – tiks transportēts uz Āzijas valstīm, kur nekāda trofeju importa aizlieguma nebūs! Āfrika ļoti ātri pārvērtīsies par tukšas savannas un izmirušu džungļu valsti. Iespējams, paliks lielā piecnieka tēli, jo valdības prestiža un kaut kādas darbības redzamības saglabāšanas vārdā šos populārākos dzīvniekus tomēr mēģinās saglabāt. Sāksies meža izstigošana, un tropiskie meži izzudīs. Lielākā daļa zemes īpašnieku atgriezīsies pie lauksaimniecības. Un visiem ir labi zināms, ko savvaļas teritorijām nodara lopu un labības audzēšanas attīstība. Teritorijas tiek pielāgotas un attīrītas no visa nederīgā. Jo nauda ir jāpelna, un ar foto tūrismu daudz nesakrāsi.
Pārspīlēti? Varbūt, bet kaut kas tamlīdzīgs jau ir noticis arī iepriekš. Trofeju medību aizliegums Tanzānijā no 1973. līdz 1978. gadam un Zambijā no 2000. līdz 2003. gadam paātrināja dzīvnieku izzušanu, jo bija likvidēts stimuls populāciju saglabāšanai. Reti un fragmentāri ziņojumi liecina, ka šāds process jau ir sācies Botsvanā, kur trofeju medības aizliedza pagājušajā gadā. Kenijā šāds aizliegums ieviests 1977. gadā. Kopš tā laika, pēc dažām aplēsēm, savvaļas dzīvnieku skaits šajā valstī ir sarucis par 70%. Valdības vienkārši nevēlas domāt par dzīvnieku aizsardzību, ja tas nenes peļņu.
Trofeju medības Latvijā arī kļūst populāras. Mūsu valsts jau ir ieguvusi atpazīstamību Eiropas līmenī. Mednieki ierodas pēc meža cūkas, aļņa, brieža trofejām. Nauda, ko iegūst medību saimniecības un uzņēmumi, tiek ieguldīta teritoriju apsaimniekošanā, infrastruktūras uzlabošanā un populācijas izkopšanā, kā arī atpazīstamības veicināšanā. Mūsu dzīvnieku trofeju iegūšana nemaksā tik dārgi kā ziloņa vai leoparda un citu Āfrikas lielā piecnieka pārstāvju medības, tomēr arī šie tūkstoši ir svarīgs un jūtams pienesums. Turklāt labums ir ne tikai medību jomā strādājošajiem, bet arī valstij kopumā. Viesnīcas, veikali, transports ir vajadzīgi arī medību tūristam.
P. S. Sesila pēcnācēju liktenis ir viens no zaļo emocionālās manipulēšanas un sabiedriskās domas formēšanas instrumentiem. Kā zināms, jauns tēviņš, iekarojot lauvu ģimeni, nogalina iepriekšējā valdnieka mazuļus. Tad lūk, pēc lauvas Sesila nāves viņa lauvēnus adoptējis otrs praidu koalīcijas lauva Džeriko. Tā ziņots laikraksta "Daily Mail" mājaslapā. Sesils un Džeriko vadīja divus praidus, kuros kopā bija sešas lauvenes un aptuveni 12 lauvēni.
Pateicamies par sadarbību stāsta publicēšanā žurnālam "Medības".
