Atelpa Siguldai – kā 'Tūrisma Gids' zelta rudens brīvdienas Lietuvā baudīja
Foto: Helena Jagello

Šobrīd ir īstais laiks nedaudz atslogot mūsu zelta rudens "galvaspilsētu" Siguldu un aizbraukt novērtēt, kāds ir "auksinis ruduo" kaimiņzemē Lietuvā. Īpaši skaists tas ir Viļņā – ne velti tā tiek dēvēta par Eiropas zaļāko galvaspilsētu, un rudens rotā izskatās lieliski.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Iebraucot Viļņā, jūties kā iekarotājs – visa pilsēta pie kājām. Bet pamazām, tuvojoties centram, tā tevi apņem, ievelk sevī, un tu vairs nevari uz to noraudzīties no augšas. Viļņai nav Rīgas jūgendstila izsmalcinātības, toties tā ir pilsēta, kuru gribas nevis fotografēt, bet fotografēties. Staigājot pa Viļņu, pārņem zili zaļa skaudība par visiem tiem brīnišķīgajiem vides objektiem, kas pilsētu tik ļoti atšķir no citām un izdaiļo. Kaut vai skvērs - nebūt ne centrā - starp itin parastām piecstāvu ēkām. Tajā dzīvo milzīgs granīta kaķis ar saslietu asti un skvērs nosaukts populāras rakstnieces Jurgas Ivanauskaites vārdā, kura tam blakus dzīvojusi. Prātā uzreiz ienāk Imanta Ziedoņa māja Rīgā, Dzirnavu ielā – kāpēc arī tur nevarētu būt kāds jauks vides objekts viņa vārdā nosauktā skvēriņā?

Vai, piemēram, bronzas ūdensnesējs ar nēšiem, kas apstājies ielas vidū un apcerīgi skatās debesīs. Varu saderēt, ka Rīgas Mazās ģildes pārstāvji, latviešu amatnieki arī tā darīja… Atkārtošu – Viļņa ir pilsēta, kurā gribas fotografēties – ar kaķiem, bronzas mēteļiem, eņģeļiem un ūdensnesējiem. Iezīmēt sevi pilsētā.

Pēc iepriekšējo divu gadu krīzes, kas smagi skāra tūrisma industriju, Lietuva ārkārtīgi aktīvi strādā, lai atgūtu tūristus – ne tikai ārzemju, bet ari vietējos. Tāpēc līdz 8. novembrim gandrīz pustūkstotis Lietuvas viesnīcu dažādos reģionos iesaistījušās akcijā – maksā par divām naktīm, paliec trīs. Ir gan noteikts šīs kompensācijas limits – 65 eiro; ja naktsmītne ir dārgāka, starpība jāpiemaksā pašiem. Taču tas jebkurā gadījumā ir izdevīgi, jo Lietuvai ir vērts veltīt divas dienas nedēļas nogalē.

Lietuvai tagad trakoti patīk lepoties (un pelnīti!) ar vietām, kas izmantotas dažādu filmu un seriālu filmēšanai.

Tāds ir, piemēram, iespaidīgais Pažaisles klosteris pie Kauņas vai Viļņas superzvaigzne – Lukišku cietums. Pirmajā uzņemtas filmas "Katrīna Lielā" ainas, otrajā – seriāls "Stranger Things". Te uzņemts arī ikoniskais seriāls "Černobiļa", taču rajonā, kas citādi nekādu īpašu interesi neizraisa, jo ir tāds pat padomju laikos celts mikrorajons, kādu arī Rīgā pietiek…

Pirms diviem gadiem slēgtā ieslodzījuma vieta ir dīvaina. No vienas puses, Lukišku cietums tagad ir atvērts apmeklētājiem, bet tikai pagalmi, kur ierīkoti bāriņi, notiek koncerti, dažādas prezentācijas un ceremonijas, piemēram, Lietuvas gada skolotāja balvas pasniegšana… Bet ir arī slēgtā zona, kur ved tikai ekskursijās un kur joprojām aizliegts fotografēt, – aizturēšanas izolatoros, kamerās, pareizticīgo baznīcā un kapelā. Tur valda dīvaina, nomācoša atmosfēra, un neviļus piezogas doma, ka tu vispār nekad, nekādā gadījumā negribi pārkāpt likumu, lai nenonāktu šādā vietā. Pat Brasas cietums Rīgā nerada tādas sajūtas…

Bet no otras puses – šis cietums ir sava laika, 20. gadsimta sākuma, arhitektūras pērle un tehnoloģisks brīnums. Šī bija pirmā ēka visā Krievijas impērijā, kur tika ierīkota centrālā apkure, kompleksā ir cietumiem neierasts ēku izvietojuma veids. Vēl divus gadus Lukišku cietums būs pašvaldības īpašumā un publiski pieejams, bet kas ar to notiks tālāk, rādīs laiks. Tā kā – arī šo vietu apmeklējiet, kamēr ir tāda iespēja.

Un vēl ko ieteiktu steigt izbaudīt, jo šai iespējai ir izteikti sezonāls raksturs, – apskatīt zelta rudeni Viļņā no gaisa. Pagājušā gadsimta nogalē arī Latvijā valdīja itin liels gaisa balonu bums, notika pat festivāli, bet tagad tikai retu reizi Siguldas apkārtnē manāms kāds skaistais, lidojošais bumbulis; virs Rīgas lielākoties žužina tikai motorizētie deltaplāni.

Lietuvieši gaisa balonu štelli gan ir saglabājuši un attīstījuši, un, kā teic vietējie, tie virs pilsētas lido teju katru dienu, ja vien ir labvēlīgi laikapstākļi.

Turklāt Viļņas priekšrocība lidojumiem virs pilsētas ir tas, ka, paceļoties no vietējās dziesmu svētku estrādes, kur ir pietiekami liels placis padsmit balonu izvietošanai, neatkarīgi no vēja virziena stundas laikā var pārlidot visu pilsētu un nolaisties lielā un mašīnām pieejamā pļavā. Starp citu, oktobris ir pēdējais laiks "noķert" lidojumu ar gaisa balonu, jo vēlāk rudenī un ziemā tie vairs nelido – pārāk vējains.

Lai lidojums būtu ne tikai elpu aizraujošs, bet arī jautrs, no personiskās pieredzes ieteiktu trāpīt tajā grozā, kuru pilotē Ģiedrs Leškēvičs – tad jūs pavadīs gan joki, gan dziesmas. Lūisa Ārmstronga dziesma "It's a Wonderful World" ir ārkārtīgi aizkustinošs piedzīvojums brīdī, kad gaisā ap tevi ir vēl apmēram 10 citi gaisa baloni…

Vienu nesteidzīgu dienu var pavadīt Traķos, īpaši tie, kam tuva vēstures un kultūras tēma. Kā zināms, Latvijā ir diezgan sena turku diaspora, Cēsīs, piemēram, ir turku kapi. Savukārt Traķos mīt karaīmi - turku ciltij kipčakiem radniecīga tauta, kas Lietuvas teritorijā ieceļojusi kopā ar dižo leišu kņazu Vītautu pēc viņa karagājiena uz Krimu un apmetušies te uz dzīvi. 600 gadus karaīmi spējuši saglabāt savu kultūru, valodu un tradīcijas, lai gan šobrīd Traķos dzīvo vairs tikai 25 šīs nacionalitātes pārstāvji. Tradīcijas ne vienmēr palīdz izdzīvot: lai drīkstētu piederēt karaīmu saimei, laulības drīkst būt tikai starp šīs nācijas pārstāvjiem. Tiklīdz apprec kādu "no malas", tā šis cilvēks vairs nav īstens savas nacionalitātes pārstāvis. Var atvest sievu vai vīru no reģioniem, kur karaīmi dzīvo joprojām, piemēram, Polijas vai Ukrainas – Galīcijas un Krimas, taču šodien tas vairs netiek praktizēts un tā nu viņi iet mazumā.

Karaīmu reliģija ir karaisms, kas radies mūsu ēras VIII gadsimtā Mezopotāmijā. Karaīmi neatzīst nedz Jauno derību, nedz Korānu, nedz Talmudu, tikai Veco derību, un viņu ticības pamatā ir 10 baušļi. Viņu lūgšanu nams ir kenesa, kas Traķos joprojām atrodas vietā, kur tā pirmoreiz uzcelta XV gadsimtā. Cauri Traķiem vijas Karaīmu iela – te viņi dzīvojuši visus gadsimtus kopš ierašanās Lietuvā.

Arī karaīmu mājas ir atpazīstamas zinātājiem - tām ir pret ielu pavērsti trīs logi: viens dievam, viens karalim Vītautam, kurš deva karaīmiem mājas Lietuvā, trešais - pašiem.

Lieta, ko karaīmi no savas puses devuši Lietuvai, kas deva viņiem pajumti, – īpašie pīrāgi "kybyn". Tie vietējiem tik traki iepatikušies, ka ātri aizgājuši plašā apritē un "kibins" jau kļuvis par sugas vārdu šāda veida pīrāgiem. Karaīmiem no rauga mīklas gatavotie pusmēneši pildīti tikai ar liellopa vai jēra, nekad ne cūkas gaļu, bet lietuviešu versijā tajos iekšā liek gan dārzeņus, gan sēnes, gan vistu un ruksi. Ja ir vēlme pašam pagatavot īstu "kybyn", Traķos ir jāiegriežas vietā, kas saucas šo pašu pīrāgu vārdā - "Kybynlar", un jāsarunā īsa meistarklase. Ja jums (ar vienu roku!) izdosies arī pīrāga savirpinātās maliņas, esat īsts meistars! Mūsu grupā bija viens pagalam neveiksmīgs cepējs, kura kibins izskatījās pēc bēdīga dinozaura, ne zeltaina pusmēneša ar pīnīti.

Atelpa Siguldai – kā 'Tūrisma Gids' zelta rudens brīvdienas Lietuvā baudīja
Foto: Giedrius Akelis

Jaukā laikā var izbraukt pa Galves ezeru, lai no visām pusēm apskatītu majestātisko Traķu pili, – ar pedāļu vai airu laivu, lielākām grupām ir pieejamas motorlaivas. Galves ezers tā nosaukts ne velti – leģenda vēsta, ka dzelmē atrodas mistiskas akmens galvas. Tagad senais stāsts ir pārvērsts par jaunlaiku izklaidi – ezerā var nirt un apskatīt skulptūru parku ar spocīgu Jaunavu Mariju, lielgabalu u.c. objektus.

Arī ieiet pilī ir vērts – sajust senās Lietuvas lielkņazistes varenības elpu. Vītauts, kurš rezidēja Traķu pilī, lietuviešiem ir ļoti svarīga persona, viņu nācijas diženības simbols. Vītauts ir visur – katrā pilsētā vismaz pa vienam piemineklim, mācību iestāžu nosaukumos, galerijās un baznīcās. Vienbrīd gan pazibēja tāda ķecerīga doma: ja savāktu vienkop visas gleznas, pieminekļus un vitrāžas, kurās atainots senais leišu karalis, vai būtu divas kaut cik līdzīgas sejas? Jo vienīgais oficiālais un ticamais karaļa attēls ir viņa zīmogā – 13. gadsimtam raksturīgais neveiklais grebums…

Viļņu var nodēvēt ne tikai par zaļo, bet arī kafejnīcu pilsētu (lai gan šajā ziņā tai konkurenci veido, pēc personiskiem novērojumiem, igauņu Pērnava). No ultraromantiskām kafejnīcām ar rožu klēpjiem un kļavu lapu vītnēm (kas tiek nomainītas atbilstoši gadalaikiem pret izrotātiem egļu zariem vai ābeļziediem) līdz elegantiem modernās virtuves "tempļiem" un revaransiem pagātnei.

Piemēram, "Ertilio Namas" – lietuviešu atbilde mūsu "3 pavāru restorānam", kas no dizaina viedokļa ļoti sasaucas ar nu jau nebūtībā iesoļojušo "Valtera restorānu". Ēdienkarte, protams, sezonāla, protams, no vietējiem produktiem, un garšās solījums izvest no 16. gadsimta līdz mūsdienām. No seniem laikiem tikai nojausma un stāsts, jo pats ēdiens ir supermoderns, taču – gatavots no attiecīgajā laikmetā pieejamiem produktiem. Starp citu, jūs zinājāt, ka bebrs ir zivs? Noguruši no zivju diētas gavēņa laikā, lietuviešu katoļticīgie pie tiesas pierādīja, ka bebrs ir zivs un turpmāk ar baznīcas svētību to varēja locīt iekšā arī gavēņa laikā.

Vēl viena interesanta iestāde ir restorāns "Neringa", kurā tu jūties kā nonācis pagājušā gadsimta 70. gados. Pietrūkst tikai šveicara livrejā pie ieejas durvīm. Līdzīgi kā smalkie restorāni Rīgā "Astorija" vai "Tallina", kuros varēja tikt iekšā tikai pa blatu vai iedodot šveicaram kukuli. "Neringā", kas pēc rekonstrukcijas atvērta tikai šovasar, ir pilnībā saglabāts senais interjers, un, šķiet, arī šveicars, kurš tagad ir vienkārši garderobists.

Ēdienkarte gan ir mūsdienīga, bet viens no padomju laiku firmas ēdieniem ir dabonams – vista "Kijevas gaumē". Uz šo restorānu pieaugušie bērni ved savus vecākus, kuriem "Neringa" bija vai nu neaizsniedzams sapnis vai restorāns ļoti, ļoti īpašiem gadījumiem.

Sirmas, sapucējušās kundzes nostalģiski smaida, pasūta vistu "Kijevas gaumē" un kafiju.

Bet pie blakus galda kādam jaunietim ģimene atzīmē 9. jubileju. Ir svētdiena.

Ja, staigājot pa Viļņas vecpilsētu, ieklīdīsiet pie Rakstnieku sienas, pasveiciniet mūsu Knutu Skujenieku – arī viņš tur ir!

Kāpēc es neko nestāstu par Kauņu? Jā, līdz tai ir ļoti ērts stundas ar kapeikām brauciens ar ļoti ērtu divstāvu vilcienu (var ieslēgt latviešu skaudību), bet turp būs vērts braukt nākamgad, kad Kauņa būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Šobrīd Kauņa pucējas un gatavojas – viena no centrālajām ielām ir pārrakta un nestaigājama visā garumā, daudzas ēkas tiek atjaunotas un uzprišinātas. Lai nākamgad – nu tad gan "pa skaisto"! Zinot, kā Lietuvai nepaveicās ar pirmo kultūras galvaspilsētas projektu, ko pavadīja visādi nesmukumi, tagad viņi par varītēm gribēs pierādīt, ka tas bija nepatīkams pārpratums.

Taču arī tagad tur var priecāties par ielu mākslu - vērts atrast pagalmu E. Ožeskines ielā "Kiemo galereja". Tas, gluži kā Rīga, nekad nebūs gatavs, jo kopš 2014. gada atrodas nepārtrauktā tapšanas procesā.

Pagalma kā mākslas objekta idejas autors ir mākslinieks Vītenis Jaks, kam pieder arī viens no slavenākajiem Kauņas murāļiem - rozā zilonis. Ievācoties mājā šajā pagalmā, Jaks sāka no fotogrāfijām uz sienām zīmēt iepriekšējos pagalma iedzīvotājus. Tālāk jau tas viss "apauga" ar citu mākslinieku darbiem, jauniem zīmējumiem un idejām. Vietējiem iedzīvotājiem šis projekts patīk, bet jāatceras, ka jūs tomēr ienākat privātā, personiskā telpā, tāpēc ir lūgums pārlieku netraucēt viņu mieru un dzīvi.

Seko TūrismaGids.lv arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Eiropas kultūras galvaspilsēta Viļņa Tradīcijas
44034021
Viļņa
44034021
Kauņa
44034021
Traķi
43896602
Lietuva
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form