Šovasar atvaļinājums sākās ar braucienu uz pastāvīgi neapdzīvotu salu. Tur kopš maija tikai vienu nedēļas nogali lijis un šķiet, ka laiks ir apstājies. Nē, šoreiz stāsts nebūs par Spāniju, bet gan par Igauniju – nelielo Vīrelaidas saliņu (visasala.lv), kuras saimnieks Prīts Vilemsons ar trim draugiem tur atjaunojis vienu no senākajām valsts bākām un šovasar pirmo vasaru uzņem viesus.
Ja Latvijai nav nevienas jūras salas, tad Igaunijai tādu ir vairāk nekā pusotrs tūkstotis – mazas un lielākas, vientuļas un apdzīvotas, klinšainas un plakanas kā dēļi. Vīrelaida ir viena no krastam tuvākajām salām, tā ir privāta, bet pieder vairākiem īpašniekiem. Tomēr pati bāka gan esot valsts īpašums. Kad Prītam vaicāju, kā tad nokļūsim pie viņa, igaunis vienkārši atteica, ka, lai tik atbraucam līdz Virtsu ostai, bet tālāk jau mūs nogādāšot laiva. Nu labi.
Osta atrodas starp Pērnavu un Hāpsalu. No turienes ik pēc stundas atiet arī prāmis uz Sāremā, bet plato šoseju uz Virtsu pašlaik cītīgi remontē, tāpēc ceļā nācās pavadīt nedaudz ilgāku laiku nekā plānots. Tomēr vēlā pēcpusdienā bijām klāt. Uz prāmi bija sastājusies pamatīga mašīnu rinda, bet mēs savu braucamo atstājām ostas stāvvietā, paņēmām mantas un spiningu, un devāmies meklēt laivu, kurai ir Vīrelaidas salas karogs. Turpat jau tā bija!
Tā kā todien jūrā praktiski nebija viļņu, brauciens pa saules pielieto ūdens klajumu bija viegls un ātrs – jau pēc 10 minūtēm bijām pie salas laivu piestātnes, ko nesen vējš esot izskalojis, tāpēc pašlaik to veido gruntīgi akmeņi, kā arī ne visai stabilas koka paletes. Un, pa tām lēkājot, jau tuvojās Prīts, lai mūs sagaidītu. Ja kādreiz esat lasījuši Astrīdas Lindgrēnes grāmatu "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki", tad, šķiet, tieši tur mēs arī bijām – uz salas, kur laiks apstājas un viss šķiet mierpilns, kā radīts vasaras atpūtai, peldēm un pārgājieniem.
Vīrelaidas salas vēsturiskais nosaukums ir "Paternoster" ("Mūsu Tēvs" tulkojumā no latīņu valodas), jo senos laikos, braucot šai vietai garām, jūrniekiem bijusi tradīcija noskaitīt Tēvreizi, un tieši ar šiem vārdiem tā sākas. Pirmo reizi sala minēta rakstos 1556. gadā, un uz tās esot viena no Igaunijas senākajām bākām, stāsta Prīts. Viņam pieder būvuzņēmums Tallinā, un pirms dažiem gadiem tam uzticēts atjaunot bāku un tās uzrauga māju. Tomēr, kad viss pabeigts, īpašnieki vairs nav īsti gribējuši te darboties vai arī atradušies naudas grūtībās, vienvārdsakot, nolēmuši īpašumu pārdot, savukārt Prīts Vilemsons ar domubiedriem tieši sācis domāt par to, ka gribētu izrauties no pilsētas un sākt ko jaunu.
Tā nu viņš atpircis paša rokām atjaunoto bāku un zemi ap to, kā arī noslēdzis līgumus par salas izmantošanu ar cilvēkiem, kam pieder pārējā sala. "Pēc neatkarības atgūšanas tā pieder vairākiem pensionāriem, kas tāpat te nebrauc, tāpēc varam izmantot visu salu," stāsta Prīts, kad jau sēžam uz bākas uzrauga mājas lieveņa.
Lai arī darba esot ļoti daudz, pašlaik viņš šo izvēli nenožēlojot, smejot saka igaunis, skatoties, kā bērni basām kājām skraida turpat pa pagalmu, spēlējoties savā starpā. Tā nu viņš ar ģimeni, kā arī vēl divi viņa draugi ar ģimenēm pārmaiņus šeit saimnieko, uzņemot viesus. Savukārt pirmdienās un otrdienās, kad viesi parasti brauc prom, viņi sakrāmē laivā visu nepieciešamo un dodas apskatīt tuvējās salas, kā arī uz veikalu iepirkt pārtiku un krastā mazgāt veļu, jo uz salas darbojas tikai ar dīzeļdegvielu darbināms elektrības ģenerators, kas kalpo lai radītu gaismu un citām visnepieciešamākajām lietām.
Šī esot pirmā vasara, kad bākā ierīkota viesnīca un jau tagad visas nedēļas nogales ir aizņemtas, jo salu labprāt izvēloties korporatīviem pasākumiem un bērnu nometnēm. Arī "booking.com" vietnē ceļotāji to jau esot atklājuši. "Nezinu, kā viņi mūs atrod, bet viesi "uzrodas"!" smej Prīts, sakot, ka īpaši reklamējušies viņi nav.
Uz salas netrūkst ko darīt. Te jau ierīkots arī diskgolfa laukums, orientēšanās maršruts (pagaidām gan igauniski), tomēr labākā atpūta ir dažas dienas nedarīt neko īpašu, vienkārši iet peldēties, izstaigāt pļavu, pamakšķerēt (te esot līdakas, bet piekraste ir nedaudz par seklu, bet ne jau tas ir galvenais) un sakārtot domas.
Vienā no ēkām ir arī sauna un atpūtas zona.
Var apbraukt apkārt salai arī ar SUP dēli vai aizbraukt uz blakus salu, kur ir klinšaini krasti. Prīts stāsta, ka jau nākamajā dienā turp braukšot kopā ar "National Geographic" filmēšanas komandu. Tomēr mums pirmajai uzturēšanās reizei pilnīgi pietiek ar šo salu.
Nav gan pilnīgi precīzi teikt, ka sala ir neapdzīvota, jo no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim te mitinās 500 aitas, ko var sastapt pilnīgi visur – pie jūras, starp kadiķīšiem un no rīta arī bākas pagalmā, lai arī blējējām tur aizliegts nākt.
Bākā mēdz uzturēties arī brīvprātīgie, kas palīdz darbos. Kad tur bijām, ēst gatavoja vāciete no Hamburgas, kas savu atvaļinājumu nolēmusi pavadīt šeit, piestrādājot par pavāri un vienkārši baudot dzīvi, kā arī šveiciešu meitene, kas pagaidām dzīvo Rīgā, bet pastrādājusi arī kādā Igaunijas fermā un dažas dienas izpalīdzējusi korporatīvajā pasākumā arī uz salas. Tāda atraisīta un internacionāla kompānija.
Bākas uzrauga māja ļoti atgādina Skandināvijas sarkanos namus ar baltajām logailēm. Savukārt iekštelpās viss ir no koka, balts un brīnumvienkāršs – nekāda eiroremonta vai cikucaku. Tieši tik lielisks, lai gribētos te saritināties ar karstu tējas krūzi ziemas vakarā pie kamīna – izrādās, ziemā te var nokļūt, atnākot pa ledu, un tas varētu būt jauks piedzīvojums. Kad saku Prītam, ka pie mums gan neatceros, kad pēdējo reizi jūra aizsalusi un tikai bērnībā līcī esam slidojuši, viņš nosmej un saka: "Labi, ka tā. Jums jau arī nebūtu, kur iet pa to ledu. Salu jums nav!"
Bet ir vasara, tāpēc labāk dodamies izpeldēties jūrā, kas ir šķidrā agregātstāvoklī un pavisam silta. Pareizāk sakot, izgājām pa durvīm un jau bijām privātā pludmalē, kāda praktiski ir visa sala. Vienīgi tālu jābrien pa akmeņiem, lai sasniegtu kaut cik pieklājīgu dziļumu. Pēc tam mūsu vācu pavāre-veģetāriete pagatavoja gardas vakariņas, ko ieturējām, sēžot un pļāpājot baltajā verandiņā, gluži kā savējie, piedzerot salas vārdā nosauktu vietējo alu, kamēr Prīts stāstīja par savu lēmumu saistīt dzīvi ar salu un to, ka otrā tās galā varot redzēt roņus.
Kad vēders pilns, devāmies apkārt salai, izbiedējot pa kādai aitai, lēkājot pa akmeņiem un iemetot makšķeri te šeit, te tur. Un tā līdz otram salas galam.
Tur pavasarī izlaižot aitas, un daudzas no tām arī visu vasaru pavadot turpat, kur izlaistas, citas tur pulcējas uz nakts dusu, tāpēc salinieki šo vietu iesaukuši par aitu Meku.
Tur ir neliels uzkalniņš un aug nelieli kadiķi, kuru adatās saķērusies aitu vilna. Bet visapkārt ir garas smilgas, pļavas puķes un tālāk jau jūra. Ja noguļas uz zemes, šķiet, ka esi multfilmā kur vējš smilgās rāda sunim Funim, kā spēlēt uz stiebriem.
Saule riet jūrā un ir pilnīgs miers visapkārt. Ak jā, pulksten 23 bākā izslēdz elektrības ģeneratoru un viss kļūst tumšs (cik nu vasaras naktī var būt tumšs), tikai tālumā, sauszemē pie ostas deg dažas laternas, bet bākā iemirdzas vientuļa gaismiņa. Starp citu, bākā nedrīkst kāpt, jo tā joprojām darbojas un kuģotājiem šis signāls ir svarīgs, bet cilvēka ķermenis, tur uzrāpjoties, var aizsegt bākas gaismu. Tā nu par šādu izdarību draud 3000 eiro liels sods. Bargi.
No rīta pamostoties aiz loga ir glezna – dažas aitas un akmeņains mierīgas jūras krasts. Skaidrs – jāiet atkal nopeldēties, bet šoreiz straume pagriezusies no citas puses un ūdens ir tik auksts, ka var tikai ieskriet, spiedzot par salto ūdeni un akmeņiem, kas duras pēdās, un skriet atkal laukā. Tomēr siltajā rīta saulē tas ir ļoti atspirdzinošs pasākums. Un pēc tam sēžam saulītē un dzeram rīta kafiju.
Drīz jau jādodas prom, bet, ejot garām lapenei, ko puiši būvē kā autobusa pieturu (tāds igauņu salinieku jociņš, jo autobusa te, protams, nav), ir sajūta, ka atgriezīsimies.
