Atvaļinājums Slovākijas kalnos un alās: Sliezsky dom, Poprada, Nova Lesna, Rīga

Tomēr prieki ātri vien beidzas un atkal esam uz nu jau tik ierastās akmeņaini sakņotās takas. Laikam tomēr nogurums pamazām vien ir uzkrājies un tāpēc temps ir izteikti lēns, iecienītas ir biežas pauzes ar sapņainu pasēdēšanu uz akmeņiem.

Sliezsky dom atšķirībā no līdz šim sastaptajām pieticīgajām kalnu mājām izrādās daudzstāvu viesnīca, kas gan šobrīd nav pārāk apdzīvota. Mūs sagaida tikai ledus aukstajā ezerā nekustīgi stāvošs vācu aitu suns, kurš pacietīgi gaida uz soliņa sēdošās saimnieces turpmākos rīkojumus un pārītis meža pīļu.

Ejam gar ezera malu virzienā uz Velicky ūdenskritumu un nonākam patiesi jaukā pļaviņā, kas vēl ir pavasarīgi zaļa un ziedoša, nesavtīgi piešķirot daļu sava šarma arī kārtējām baltajām ūdens šaltīm, kas gāžas lejup pa tumši pelēkzaļajām klintīm. Te mūs beidzot panāk arī visu garo ceļu pacietīgi sekojušais pīļu pāris, kas nekautrējas iztrausties no ezera un skaļi pieprasīt cienastu. Nekas cits neatliek kā vien vilkt ārā sviestmaizes un dalīties.

Lejup varam doties vai nu pa taku vai pa asfaltētu celiņu, kas kartē gan iezīmēts aizdomīgi līkumojošs. Sākumā dodamies pa taku, pa ielu taču varēsim arī mājās staigāt, bet pēc vairākām diezgan slīpām un slīdošām nogāzēm, kas atkal liek atcerēties par sāpošajām kājām, saprotam, ka nav jau nemaz tik peļami izbaudīt arī citas piedāvātās iespējas. Pa celiņu iešana tiešām ir vieglāka, lai gan pārliecības par ieguvumu laikā nav, jo līkums seko līkumam un pārvietošanās vēlamajā virzienā notiek tikai periodiski.

Dienas noslēgumā – nesteidzīgas vakariņas iecienītajā Popradas krodziņā. Vēl pēdējo reizi noklausāmies baznīcas zvanu spēli, tad supermārketā organizējam iepirkšanās spēli, cenšoties atbrīvoties no pēdējām vietējām naudiņām. Te pamanām, ka mūsu vieta tukša nepaliks, jo sastopam tautiešus, kas laikam ir tikai nupat atbraukuši un cītīgi atkārto reizesrēķinu, lai neapjuktu dīvainajās cenās.

Veikli sakrāmējam mantas un apliecinām pansijas saimniekam, ka viss ir bijis līmenī un esam apmierināti gan ar dzīvošanu, gan ar braucienu kopumā. Un tas nav tikai pieklājības pēc, sakām to, ko arī īstenībā domājam.

10.diena Nova Lesna – Rīga

Visi neskaitāmie modināšanas rīki ir bijuši lieki, esam kājās jau brīdi pirms plānotā un arī izbraukt izdodas pat piecpadsmit minūtes ātrāk nekā cerējām. Sākam skaitīt stundas un pagaidām vēl neuzdrošināmies sapņot par to brīdi, kad jau būsim mājās, jo jānobrauc ir vairāk nekā 1 100 kilometru.

Polijas robežu šķērsojam Lysa Polana kontrolpunktā, kurš agrajā rīta stundā izskatās gandrīz vai pamests un mazliet atgādina “Septiņpadsmit pavasara mirkļos” redzētos robežpunktus. Laikam jau apkārtnes miers un klusums ietekmējis arī poļu robežsargu, kas šoreiz pat nepiepūlas atnākt līdz auto un dabā pārliecināties par mūsu atbilstību pasē ielīmētajām sejām. Tā vietā mūsu šoferītis tikai aiznes dokumentus līdz sarga būdiņai un apstiprina, ka cilvēki ar skaļi nolasītajiem vārdiem tiešām atrodas transporta līdzeklī.

Tatri turpinās arī robežas otrā pusē un tā ir gluži jauna un neiepazīta Polija, kas tikai attāli līdzīga līdz šim redzētajai daļai. Glītas mājiņas ar stāviem slīpiem jumtiem, daudzās tiek piedāvātas naktsmājas, tomēr jāatzīst, ka kopumā tūrisma industrija izskatās mazāk attīstīta nekā Slovākijā. Tas gan laikam ir arī loģiski, jo Polijas teritorijā ir tikai neliela Tatru daļa un kaimiņi šajā ziņā ir stipri labākā situācijā.

Sākam pielāgoties arī pie vietējā braukšanas stila un jau stipri garākus posmus veicam, iekļaujoties kopējā plūsmā jeb pārsniedzot atļauto ātrumu vidēji par 30-40 km/h. Tomēr joprojām šķiet dīvaini, ka atsevišķi braucēji nemainīgi ātri pārvietojas gan ārpus apdzīvotām vietām, gan tajās.

Ar skaudību nolūkojamies uz rekonstrukcijas darbiem, kas gan pagaidām vēl vairāk ierobežo kustību uz esošajiem ceļiem, taču skaidrs, ka jau pēc pāris gadiem Eiropas miljoni (miljardi?) savu darbiņu būs paveikuši un varēsim vizināties pa glauniem lielceļiem. Nez, kad tie laiki pienāks latviešiem?

To pašu varētu jautāt arī par lauksaimniecību – nekur neredz nekoptus laukus vai pamestas mājas. Vairākus desmitus kilometrus ripojam blakus šķietami bezgalīgam ābeļdārzam, tagad ir skaidrs, no kurienes nāk slavenie poļu āboli. Savukārt ceļmalas jau pilnas ar zemeņu un ķiršu tirgotājiem. Laikam tiešām vasara ir sākusies, par ko liecina arī pusdienlaika svelme.

Turpceļā rūpīgi sargājāmies no caurvēja, jo kam gan gribas sākt atvaļinājumu ar sāpošu kaklu, tagad laiku pa laikam visi logi tiek plaši atvērti un kāri kampjam ieplūstošo svaigo gaisu. Ja nu arī gadījumā kādu kaiti saķersim, gan jau mājās izārstēsimies.

Vienīgo nopietno pauzi ieturam tikai pusdienojot ļoti sakarīgā benzīntankā, kurā izvēli jūtami atvieglo daži publiskai apskatei izliktie krāsaini ēdienu fotoattēli, gandrīz kā „makdonaldā”. Arī cenas beidzot tiek rēķinātas kā pie baltajiem cilvēkiem – par porcijām, lai gan rūpīgi jāpiesaka katrs mazākais sīkums, kā kečups vai gurķa šķēlīte un tāpat nav nekādas garantijas, ka arī pavārs to visu atcerēsies. Bet tādi sīkumi šoreiz omu nespēj pabojāt ne par matu.

Otrā ilgākā piespiedu apstāšanās notiek tikai jau uz Polijas un Lietuvas robežas, kurā tieši šobrīd tiek veikta robežsargu maiņa. Apmēram stundu vērojam kā notiek drudžaina un haotiska formās tērptiem ļaudīm pildītu privāto auto kustība pa pretējās kustības joslu, kamēr rinda aiz mums stiepjas garumā. Kad lielā gaidīšana ir galā, jāveic īss ātrumposms, kurā notiek nežēlīga cīņa par labāku pozīciju. Līdz robežpostenim dažas vietas zaudējam, taču jaunā maiņa ir uzdevumu augstumos un nepilnās desmit minūtēs esam jau Lietuvā.

Jau no pieredzes zinām, ka nedrīkst šajā brīdī paļauties uz iekšējo sajūtu, ka nu jau esam tikpat kā mājās, jo patiesībā ceļā vēl jāpavada vairāk nekā četras bezgalīgi garas stundas. Beidzot klāt ir arī Latvijas robeža, kur mūs gaida laikam jau nopietnākā pārbaude visa brauciena laikā.

Neskatoties uz nogurumu un vēlo nakts stundu, spējam sakarīgi izturēties dzimtenes sargu sarīkotās īsās intervijas laikā, savukārt brašais un apņēmīgais muitnieks jūtas izpildījis savu pienākumu, pavirši aplūkojot tikai vienas pamatā ar nedaudz savalkātām drēbēm pildītas somas saturu.

Vēl pēdējais ceļa posms līdz Rīgai un gandrīz precīzi 18 stundas pēc starta esam mājās. Te tiešām ir labāk kā nekā citur, taču, laiku pa laikam katram pašam par to noteikti vajag pārliecināties.