Taizeme pagaidām ir tālākais punkts uz austrumiem, kur sanācis pabūt. Lidojums garš – 11 stundas pa nakti, kas manam organismam tomēr izpaužas kā diena, jo sanāk laisties saulei pretī un, ielidojot Bangkokā, sveikt pirmos Austrumu saules starus, tai uzlecot pie smoga nedaudz piedūmotajām debesīm. No augšas var redzēt ūdens baseiniņu režģi, kas mijas ar košu zaļumu – ir lietus sezona un rīsi aug griezdamies. Tāpat kā lekni banāni un duriāni ar īpatno smaržu, bet par to vēlāk. Tātad – ielidoju Bangkokā. Mana bagāža gan nē, tāpēc dodos uz busiņu bez liekiem kilogramiem mantu.
Tātad – ielidoju Bangkokā. Mana bagāža gan nē, tāpēc dodos uz busiņu bez liekiem kilogramiem mantu.
Nu neko, viesnīca jūras krastā un peldēties gribas tā, ka nekur likties. Pie pirmās sirmmāmiņas iegādājos švakas kvalitātes peldkostīmu ar košu ziedu rakstu(pārdevēja gan apgalvo, ka tā ir pati labākā prece, kāda redzēta), un dodos viļņos, kurus var salīdzināt ar padzisušas tējas temperatūru – vairāk par 30 grādiem ir noteikti. Paradīze!
Lielākā daļa augu un putnu šeit manai acij šķiet sveši un pārsteidzoši, tomēr ir kādi, ko pazīstu gan – baltie stārķi. To visās malās ir tik daudz, ka, šķiet, taizemiešiem ar demogrāfiju problēmām nevajadzētu būt.
Pirmās dienas šeit pavadu konferencē, tūristu mekā Pataijā, cilvēku pūļu un karstuma ieskauta, bet, kad tā cauri, dodamies atklāt īsto šīs zemes šarmu. Pa to vidu arī bagāža ir klāt. Maršruts ekskursijai skaists – augļu ferma, zvejnieku ciemats, purva taka un pat dārgakmeņu raktuves. Turklāt autobusā ir kondicionieris!
