Pirms nolaišanās tika paziņots, ka gaisa temperatūra ir 36 grādi. Tas nozīmēja, ka mēs turpmākās deviņas dienas esam nolēmuši pavadīt neizslēdzama fēna darbības zonā. Mana līdzbraucēja vēlāk atzinās, ka, izkāpjot no lidmašīnas, tiešām sākumā nodomājusi, ka tas arī ir tāds kā fēns starp lidmašīnu un lidostu – līdzīgi kādi Latvijā ziemās darbojas pie ārdurvīm lielveikalos. Bet šis "darbojās" visur.
To, ka vīzu var nopirkt lidostā, uzzinājām jau Rīgā, taču par to, ka tas dabiski nozīmēs arī nepieciešamību ierasties ar diviem foto, kaut kā nebijām aizdomājušies. Robežsardzes dāma starojoši paskaidroja, ka problēmas nebūšot, foto var iegūt, nokopējot pasi, tāpat nevajagot pievērst uzmanību uzrakstam, kas vēsta, ka par septiņām dienām ilgākas vīzas iegūšanai nepieciešams izsaukums. Vēl viņa, it kā starp citu, iztaujāja, vai mēs pirmo reizi Azerbaidžānā, un piebilda – kad atgriezīsieties no vīzas lodziņa, ja gribēsiet man pateikties (poblogadariķ meņa), ielieciet to pasē. Tas, protams, neesot obligāti, bet – lūk tā – starp lapām pasē, un tad dodiet man.
Pirmkārt, nevarējām saprast, par ko šī pateicība pienākas, otrkārt – cik tai jābūt lielai, lai mēs neizskatītos pēc knauzeriem. Izlēmām par labu pieciem zaļajiem, un palūdzām vīzu vīriņu, lai atlikumu izdod piecīšos. Pēc vīzu iegūšanas devāmies atpakaļ uz posteni, kur "pateicāmies" un braši devāmies iekšā Azerbaidžānas teritorijā.
Lidostā mūs sagaidīja Bahrams un mēs "cauri fēnam" devāmies uz Baku. Vēl nepieradušus mūs smagi nomāca augu valsts neesamība. Apšerona pussala, kas, pilsētai augot, izveidojusies par tādu visaptverošu Baku aglomerāciju, īstenībā gadsimtiem ilgi bijis tuksnesis. Tikai pēc tam, kad cilvēki izdomāja, ko darīt ar melno šķidrumu, kas šajā vietā sūcas no zemes ikvienā pakalnā, ieplakā, sālsezerā, tikai tad sākās pussalas civilizēšana, un faktiski lielākoties visi zaļie augi, kas tajā atrodas, ir sūri grūti pašu rokām stādīti un no iznīkšanas svelmē nosargāti.
Tuksneša (ģeogrāfiski pareizi laikam būtu pustuksnesis vai tamlīdzīgi, jo, protams, tur neizskatās tā kā mēs esam pieraduši redzēt Sahāras vai Karakuma attēlos – starp smiltīm šur tur pavīd arī pa kādam pelēkam zāles skumšķim, ko aitām grauzt, taču vietējie to dēvē par tuksnesi, un pie tā arī paliksim) pastāvīgā klātbūtne iespaido cilvēku dzīvi it visā. Ap katru māju ceļas monolīts smilšakmens žogs. Sākumā domājām, ka tas ir tāpēc, lai kaimiņš neredzētu, kas tavā īpašumā notiek. Izrādās, ka tā pamatā ir dabiska nepieciešamība aizsargāt iekoptu zemi no vēja nestām smiltīm. Tā kā ekonomiskās attīstības un demogrāfiskās situācijas dēļ ap Baku līdzīgi kā ap Rīgu ceļas neskaitāmas privātmājas, tad bieži var redzēt, ka pirmais darbs, ko laimīgais zemes pleķīša ieguvējs, paveic – uzceļ ap to lielo sētu. Pats nams var pagaidīt...
Dubļu vulkāni un iegrimšana sālsezerā
Pirmajā vakarā devāmies uz pludmali dienvidrietumos no Baku līča. Nacionālās peldēšanās īpatnības izbrīnīja. Jūrā cilvēku kā biezs, un neviens nepeldējās. Vienkārši stāvēja līdz krūtīm ūdenī sapulcējušies bariņos, un tērzēja. Peldēt nemaz arī nav iespējams, jo brīdī, kur ūdens līmenis kļūst apmēram vidēja garuma cilvēka kakla augstumā, iespējas aizpeldēt tālāk ierobežo boju josla, aiz kuras dežūrē glābēju dienesta laivas. Tālāk nedrīkst. Iespējams, tas arī ir vienīgais veids kā novērst negadījumus, jo pludmale ir pārpildīta.
Tālāk jūrā slejas milzīgas naftas platformas. Drīz ievēroju, ka uz ķermeņa sāk krāties brūni viskozi traipi, kurus nebija iespējams kārtīgi nomazgāt, tie atstāja eļļainus pleķus. Vēlāk āda tajās vietās sāka svilt. Tā nu, tikko no lidmašīnas trapa, iepazināmies ar to, ko nozīmē peldēties piekrastē, kur visa cilvēka dzīve pakārtota naftai, un ko "Lonely Planet", starp citu, ir nodēvējis par piesārņotāko vietu pasaulē.
Nākamajā rītā, pirms saule sāk dedzināt nežēlīgi, devāmies pussalas dienvidrietumu virzienā pa šoseju, kas gar jūru ved uz Irānas robežu. Pēc kilometriem 70 nogriezāmies Gobustānas tuksnesī un braucam augšā vienā no pakalniem, kas šķietami neatšķiras no citiem. Aizbraucām gandrīz līdz virsotnei un tad kājām piebeidzām atlikušo puskilometru. Pakalna virsotnē burbuļoja desmitiem dubļu vulkānu. Mazākais tāds, it kā to bērns būtu izveidojis, spēlējoties ar dubļu kūkām, lielākais – vairāku metru diametrā. Te dabasgāze izlaužas no pazemes un, tai līdzi "uzpumpētais" ūdens samitrina zemi un izveido dubļus. Tie bija patīkami vēsi un radās vēlēšanās bāzt tajos rokas. Vēlāk, protams, atjēdzamies, ka nebūs, kur tās nomazgāt.
Pēcpusdienā pa ceļam uz pludmali – šoreiz uz pussalas ziemeļu krastu – piestājām pie izžuvuša sālsezera, kādu šajos apvidos nav mazums. Par spilgti rozā zemes pleķīšiem no lidmašīnas loga jau nopriecājos, kamēr vēl lidojām pāri kalmiku stepēm. Ezera virskārtu veido apmēram 3-5 centimetrus bieza sāls kārta, zem kuras sākas nafta. Kad pāris reizes, skraidot pa sāls segumu, bijām ielūzuši naftā un neglābjami sabojājuši apavus, un jau plānojām doties tālāk, kāds velns dīdīja mani Bahramam kā joku izmest ideju uzbraukt uz ezera ar džipu, ko nezin kāpēc savā kaukāzieša karstasinīgumā viņš ņēma par pilnu. Rezultātā mēs kādu stundu bijām spiesti balsot garāmbraucošos auto, meklēt trosi, līdz beidzot varējām turpināt ceļu. Naftas pikuči uz motora pārsega piekalta un kļuva nenoņemami. Tie vēl mūsu ceļojuma pēdējās dienās atgādināja par todien notikušajām ekscentriskajām jautrībām.
Nākamā pieturas vieta – mūžīgā uguns. Tikai nevis mākslīgā, ko iededzina brāļu kapos, bet dabiska – jau tūkstošiem gadu klints vienu sānu laiza liesmu mēlītes. Dabasgāze sūcas ārā no kalna, un acīmredzot kādreiz tā nejauši aizdegusies. Tā nu dzīvo tur šis degošais kalns savu dzīvi un tūristi brauc pie tā fotogrāfēties.
Dažādas kulta celtnes
"Muslim Light" – tā nedaudz pašironiski Bahrams raksturo Azerbaidžānas sabiedrības attieksmi pret reliģiju. Patiešām izskatās, ka Alijevu dinastijas valdītā zeme ir unikālā situācijā citu islāma valstu lokā.
Vispirms jau pēdas uz azeru domāšanu atstāja relatīvi rietumnieciskais naftas laikmets no apmēram 1870. līdz boļševiku varas atnākšanai. Liecība šim laikmetam ir Baku centrs, kas ieskauj vecpilsētu. Pamatā to projektējuši poļu arhitekti, tas ne ar ko neatšķiras no jūgendstila Rīgas vai Pēterburgas. Austrumu kultūras iezīmes arhitektūrā ir praktiski nemanāmas. Nav grūti saprast, ka to laiku Baku ir bijusi visai kosmopolītiska pilsēta, kas noteikti nav stimulējis vidi fanātiskam islāmam.
Nu un pēc tam 1920.gadā krita nieka divus gadus pastāvējusī musavatu vadītā valsts, nāca boļševiku laiki, kas uz 70 gadiem nostiprināja pamatīgi sekulāru režīmu. Atkal nav īpaša augsne reliģiozitātei.
Rezultātā pašlaik Alijevu laikmetā Azerbaidžāna ir islamiska valsts, bet ar visai neislamiski domājošu sabiedrību. Ceļojuma laikā man neizdevās pārliecināties, cik reāla ir iespēja, ka valsts var izvēlēties ciešāku integrāciju ar Irānu un doties pa fundamentāla islāma ceļu. Pagaidām gan izskatās, ka tēvs un dēls Alijevi virzās uz Turcijas variantu. Ir izteikts lūgums uzņemt valsti NATO, Amerika tiek uzskatīta par lielu draugu, rietumu kompānijām piešķirta nozīmīga daļa naftas biznesā.
Tomēr islāms ir jūtams ik uz soļa. Sākot ar to, ka cilvēki sarunās pieklājības frāžu laikā piesauc Allāhu, beidzot ar muedzinu dziedājumiem, kas ik rītu piecos skan pāri Baku, bet reģionālās pilsētās kā, piemēram, Šeki, tiek atskaņoti ik pēc pāris stundām. Jā, tieši tiek atskaņoti, jo muedzini paši vairs minaretos nekāpjot, lūgsnas skan ierakstā.
Pusotras nedēļas laikā uz ielas neredzējām nevienu piedzērušos. Dažvakar bijām uz piejūras bulvāra, kur, līdzīgi kā Vecrīgā, tumsai iestājoties, defilē vai puse pilsētas. Kur gan vēl meklēt cilvēkus, kas ir pilnīgā vafelē, ja ne šādos apstākļos? Nebija. Neviena. Lai gan šņabja cenas veikalos ir izteikti draudzīgas – 6000 manatu jeb apmēram 70 santīmi par puslitra pudeli. Redzējām šad tad, ka arī pirka. Parādīties piedzērušam publiski ir milzīgs negods, bet savās sienās to darīt drīkst. Atkal tāds savdabīgs "Muslim Light".
Pirmajā dienā restorāna ēdienkartē manu uzmanību piesaistīja lappuse ar nosaukumu "Medījums", kurā bija daudz dažādu ēdienu, bet pretstatā mūsu platuma grādiem, kur "medījuma" cenas vairākkārt pārsniedz cita ēdienkartes satura cenas, Azerbaidžānā tas bija pat lētāks. Tikai vēlāk uzzinājām, ka esam aplūkojuši visparastāko cūkgaļas ēdienu sarakstu. Cūka, saskaņā ar Korānu, ir netīrs dzīvnieks, kas pārtiek no atkritumiem, bet mežacūkas gaļu ēst var droši. Tāpēc "Muslim Light" zemē zem nosaukuma "mežakuiļi" tiek importēti pamatīgi mājas cūkgaļas apjomi, kas nonāk restorānu piedāvājumā. Visi tāpat labi zina, ko patiesībā ēd, bet godīgs kompromiss ar Allāhu tādējādi ir atrasts.
Gan uz šosejas, kas dienvidrietumu virzienā ved gar jūras krastu, gan uz šosejas, kas pāri kalniem ved uz Gandžu un Gruziju, netālu no galvaspilsētas ir svētvietas, pie kurām nolikti ziedojumu trauki. Katrs godīgs azerbaidžānis, braucot tur garām, padzeras no avota, nomazgā seju un ziedo naudu sakrālām vajadzībām. No šīs naudas tiek celtas un restaurētas mošejas. Ļoti reti kāds neapstājas. Un tad arī tikai tāpēc, ka, visticamāk, vakar jau ziedojis. Protams, ka latvietim, kas gan mīl runāt par to, ko tik nav gatavs upurēt svētai lietai, šādu primitīvu piegājienu nesaprast – vajag dibināt atbalsta fondus, reģistrēties sabiedriskā labuma organizāciju sarakstos, pasūtīt publicitātes kampaņas par bargu naudu un institucionalizēt jebko līdz maksimumam. Pēdējais piemērs – Brīvības pieminekļa restaurācija.
Kādu dienu devāmies uz Apšerona pussalas austrumos esošo Šuvelanas pilsētu, lai aplūkotu uz Mir Movsuma Agas kapavietas uzcelto mauzoleju. Veiksmīgas sagadīšanās pēc izrādījās, ka svētais Mir Movsums Aga jeb Bezkaulis bija no mūsu drauga Bahrama dzimtas, tāpēc Bahramam divkāršs lepnums parādīt šo vietu – gan sava slavenā radagabala dēļ, gan tāpēc, ka uz turieni plūst svētceļnieki no visas Azerbaidžānas.
Mir Movsums Aga nodzīvoja garu mūžu un mira pagājuša gadsimta sešdesmitajos gados padomju režīma valdīšanas laikā, tā arī nekad nepiecēlies, lai stāvētu un staigātu. Iedzimtas slimības dēļ viņa skelets bija veidots nevis no kauliem, bet skrimšļiem. Ļaudis pielūdza viņu kā svēto, un, šķiet, pateicoties izcilām psihologa un gaišredzības spējām, viņa konsultācijas izrādījās ļoti efektīvas. Kad Mir Movsums Aga nomira, cilvēki turpināja vērsties pie viņa pēc palīdzības, nākot uz kapavietu, lūdzoties un atstājot dāvanas. Baznīcai nepatika šāda spontāna svētuma pielūgšana un, lai gan pēc Bahrama stāstītā, pats Aga savas dzīves laikā ne īpaši savu darbību asociēja ar islāmu, tomēr uz viņa kapa vietas nu uzcelta milzīga kulta celtne, kuras centrā atrodas akmens, ap kuru apejot, lūdzējs var cerēt, ka tiks uzklausīts. Interesanti, ka daudzi apbedījumi, kas bijuši blakus Agas kapam, tagad atrodas mauzoleja iekšpusē, un uz tā grīdas paceļas ar šo pasākumu nesaistītu nelaiķu kapu kopiņas. Tā nu šī agrāk neievērojamā mazpilsētas kapsēta tagad sadalīta divās daļās – zem klajas debess esošie un zem jumta esošie kapi.
Turpat Apšerona pussalas austrumos, tikai tuvāk galvaspilsētai, Surakani ciemā aplūkojām vienu no dažiem pasaulē joprojām saglabātajiem zoroastriešu tempļiem. Līdzīgi kā stāsta sākumā jau aprakstītajā vietā, kur liesmas laizīja klints nogāzi, arī šeit kaut kad aizvēsturiskos laikos iedegusies dabiskā mūžīgā uguns. Uguns pielūdzēji no netālās Persijas reiz uzgājuši šo brīnumaino vietu un, saprotamu iemeslu dēļ, nopriecājušies. Ap uguni uzcelts templis, kas pieminēts jau viduslaiku ceļotāju aprakstos, un savu popularitāti nav zaudējis arī vēlākajos laikos. Īsteni ticīgie uguns pielūdzēji no Persijas, Indijas un citām zemēm, kurās islāms nebija paguvis līdz galam izspiest seno parsu piekopto Zaratustras mācību, gadsimtiem devās uz Azerbaidžānu, lai vērotu uguni, klausītos priestera pūstajā ragā, un – paši fanātiskākie – arī lūgtu sevi piekalt ar ķēdēm pie zemes un izkalst cellē pie svētās uguns, nomirstot no bada. Savukārt no rietumu puses šurpu plūda ziņkārīgo bari, kuriem lādzīgie zoroastrieši, gan neļaujot šķērsot tempļa slieksni, tomēr laipni atvēlēja no celtnes ārsienas jumta vērot viņu izdarības. Starp interesentiem minami Aleksandrs Dimā tēvs, Dmitrijs Mendeļejevs un citi.
Turpinājums sekos.